Ruslana Žorža ir iedvesmojoša līdere – Ludzas novada Zilupes Bērnu un jauniešu centra jaunatnes darbiniece, Zilupes jauniešu iniciatīvu grupas vadītāja, aktīva Zilupes iedzīvotāju konsultatīvās padomes locekle un nupat pabeigusi bakalaura studijas Mākslas menedžmenta programmā Daugavpils Universitātē. Ruslana ir arī deju kolektīva vadītāja un pati aizrautīgi dejo tautas dejas, ar savu piemēru iedvesmojot jauniešus iesaistīties kultūras un sabiedriskajā dzīvē. Par viņas ieguldījumu jauniešu līdzdalības veicināšanā un sabiedriskajās aktivitātēs liecina arī apbalvojums – 2021. gadā viņa ieguva Ludzas novada Jauniešu gada balvu nominācijā Gada jauniete.
Jūs esat ļoti sociāli atbildīga un aktīva – ieskicējiet savu ikdienu.
Es esmu jaunatnes darbiniece Ludzas novada Bērnu un jauniešu centrā šeit, Zilupē. Te bērniem nav daudz ārpusskolas nodarbību un pulciņu iespēju, ir tikai Zilupes Mūzikas un mākslas skola, bērnu un jauniešu tautas deju kolektīvi. Šeit es arī vadu un esmu līdere Zilupes jauniešu iniciatīvu grupai, kur mums ir aktīva komanda, ar kuru kopā strādājam, organizējam vietējiem jauniešiem dažādus pasākumus, meistarklases, radošās darbnīcas, manā paspārnē ir deju grupa Adrenalīns, un šie jaunieši arī brīvprātīgi palīdz un iesaistās mūsu iniciatīvās un pasākumos, ko rīkojam jauniešiem.
Kas pamudina aktīvi iesaistīties darbā ar jauniešiem un citās sabiedriskajās aktivitātēs?
Kad es vēl mācījos Zilupes vidusskolā, mana māsa sāka strādāt Zilupes Bērnu un jauniešu centrā, tāpat kā tagad es, par jaunatnes lietu speciālisti, un mēs kopā izveidojām jauniešu iniciatīvu grupu. Tā lēnām un pakāpeniski sākām strādāt un darīt, lai attīstītu un iekustinātu mūsu Zilupes jaunatni, lai viņiem būtu iespēja kvalitatīvi pavadīt savu brīvo laiku. Domāju, mums tas ir veiksmīgi izdevies, jo Zilupes jauniešus zina arī ārpus Ludzas novada
2021. gadā jūs ieguvāt nomināciju Gada jaunietis – ko jums nozīmē šī nominācija, un kā tā ietekmēja jūsu turpmāko ceļu?
Togad mēs ļoti daudz strādājām, un es biju ļoti gandarīta, ka mani ieraudzīja un novērtēja, man bija liels prieks un gods saņemt šo balvu. Šogad viens no mūsu jauniešiem ieguva šo balvu, un patiesībā man bija vēl lielāks prieks par to nekā tad, kad pati to saņēmu, jo es palīdzēju šim jaunietim būt aktīvam un redzamam Zilupē un Ludzā. Šādi panākumi mani motivē un mudina strādāt vēl vairāk.
Kā jūs raksturotu Zilupes jauniešus, kādi viņi ir?
Viņi ir enerģiski un traki. Mūsu jauniešu deju kolektīvu sauc Tracis, un, manuprāt, tas ir labākais vārds, lai mūs raksturotu. Mūsu jaunieši ir arī ļoti talantīgi, radoši, komunikabli – es vienmēr esmu teikusi, ka viņi ir paši labākie! Varbūt mums ir viens mīnuss, ka mums reizēm ir bail runāt latviešu valodā, jo lielai daļai dzimtā valoda ir krievu valoda, un, lai gan mēs zinām latviešu valodu, iespējams, mūs reizēm sabremzē bailes kļūdīties un tikt nosodītiem. Bet, neskatoties uz šo valodas barjeru, Zilupes jaunieši grib komunicēt un iesaistīties it visā.
Kādas vēl ir vajadzības vai izaicinājumi, ar kuriem sastopas jaunieši pierobežā?
Iespējams, tas, ka mēs esam ļoti tālu no tuvākās valstspilsētas un vispār no visām lielajām pilsētām. Piemēram, skolai vest bērnus tālākās ekskursijās ir finansiāli izaicinoši. Mūsu Zilupes jauniešu iniciatīvu grupai finansiāli palīdz Izglītības iniciatīvu centrs Jēkabpilī, viņiem ir projekts Darbīgās kopienas, tieši ar viņu palīdzību mēs varam noorganizēt mūsu lielāko ikgadējo pasākumu ar nosaukumu Radošums zaļumos. Visus pārējos pasākumus gan mēs organizējam un rīkojam paši, darām visu savām rokām, izmantojam savu naudu. Bet pieļauju, ka šīs problēmas ir visur, ne tikai pierobežā.
Jūs darbojaties arī Zilupes iedzīvotāju konsultatīvajā padomē – cik aktīvi ir vietējie iedzīvotāji?
Mēs tikai pavasarī sākām strādāt un sākām ļoti aktīvi. Patiesībā bija ļoti grūti, jo es paralēli beidzu studijas Daugavpils Universitātē, bet mums ir izveidojusies ļoti laba komanda, lielisks priekšsēdētājs un vietnieks – Mihails Martinovs un Anatolijs Lapiks. Mēs tiešām ļoti cenšamies strādāt aktīvi, bet problēma ir tā, ka mēs zinām, ko mēs gribam, bet īsti nezinām, ko grib Zilupes iedzīvotāji. Mums ir pastkaste veikalā, kurā cilvēki var iemest savus ierosinājumus, vēlmes, vajadzības, bet līdz šim brīdim tur nav vēl neviena ziņojuma. Mums ir bijušas arī atklātās padomes sēdes, bet arī tām nav atsaucības no iedzīvotājiem. Vai tās ir bailes vai varbūt domas, ka tam nav jēgas, es nezinu. Tikmēr mēs arī paši vēl mācāmies un mēģinām saprast, ko mēs varam un ko drīkstam darīt, jo ne viss ir mūsu kompetencē.
Ko jūs vēlētos, lai saprot tie, kas nekad nav bijuši Zilupē vai Latgales pierobežā?
Man ļoti gribētos, lai šeit būtu attīstītāks tūrisms un lai cilvēki nebaidītos no pierobežas. Pirms kāda laika mums bija projekts ar jauniešu organizāciju Klubs «Māja» – jaunatne vienotai Eiropai, un viņu pirmais jautājums bija – vai jums nav bail dzīvot pierobežā, tik tuvu Krievijai? Nē, pagaidām nav bail šeit dzīvot. Mums šeit ir interesanti, ir attīstība, un pie mums noteikti ir vērts braukt, lai redzētu Zilupes skaistumu, brīnišķīgo dabu un labsirdīgos cilvēkus.
Daudzi izvēlas braukt prom no pierobežas un Latgales. Kāpēc un kā viņus motivēt palikt šeit dzīvot?
Patiesībā man nav atbildes uz šo jautājumu, jo es pati gribu turpināt studijas Rīgā un es nezinu, vai es atgriezīšos. Šeit nav darbavietu, un tas ir lielākais klupšanas akmens. Esmu dzirdējusi, ka mums šeit būs jauna viesnīca, kur noteikti būs jaunas darbavietas vietējiem iedzīvotājiem, un tas ir labi. Bet, kā motivēt jauniešus šeit palikt, es tiešām nezinu, jo es pati neesmu vairs tik ļoti motivēta šeit palikt, arī mans tētis dzīvo un strādā Anglijā.
Kā jūs redzat Zilupi pēc desmit gadiem, un kādu lomu jūs vēlētos tajā spēlēt?
Man tiešām gribētos redzēt, ka šeit viss ir lieliski, lai viss attīstītos, cilvēkiem būtu darbavietas, lai mūsu skola strādātu un tajā būtu daudz bērnu. Man sāp sirds par to, jo, kad es vēl mācījos šeit, un tas bija ne tik senā pagātnē, vēl likās, ka bija dzīvība, bet tagad viss sāk pieklust... Tomēr, lai šeit viss izdotos, tas jau nav atkarīgs tikai no zilupiešiem vien, bet pēc novadu apvienošanas arī no Ludzas novada pašvaldības. Es negribētu teikt, ka tagad viss ir sliktāk, bet uzmanības mums noteikti ir mazāk. Patiesībā šķiet, ka šobrīd jaunieši pat sāk pamazām vairāk palikt savā dzimtajā pusē, nekā tas bija pirms kāda laika. Man noteikti nav bail atstāt šo vietu, jo bez manis nekas neapstāsies, šeit ir jaunieši un aktīvi cilvēki, kuri darīs visu, lai aktīvā dzīve turpinātos.
ROBEŽNIEKI – Latgales stiprie ļaudis ir rakstu sērija par novada iedzīvotāju un uzņēmēju ikdienu, iespējām, izaicinājumiem un dvēseliskā spēka smelšanās avotiem.
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: Diena, Vietējā Latgales Avīze, Latgales Laiks, Ezerzeme, Vaduguns, Ludzas Zeme, Rēzeknes Vēstis, radio Alise
