Kremlis nekad nav slēpis, ka gāzes monopolists Gazprom ir Krievijas ārpolitikas ierocis. Enerģētika esot Krievijas ekonomikas "svētākā" joma, norādījis vadonis Vladimirs Putins, kas apņēmies atjaunot Krievijas varenību, proti, impēriju. Gāze un nafta šim mērķim ir ērtāks līdzeklis nekā tanki un raķetes. Pēdējos gados šā ieroča iedarbību izjutusi ne tikai Ukraina, kam gāzes kari ar Krieviju laikam kļūst par ikgadēju nodarbi, un ne tikai Gruzija, ko Putins jau tās ekonomiskās blokādes laikā 2006.gadā brīdināja arī par iespējamo "asinsizliešanu", bet arī mūsu kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija un pat autoritārā Baltkrievija. Šajā reizē Kremļa "svētā ieroča" stindzinošo iedarbību izjutušas jau divdesmit Eiropas valstis, vissmagāk Bulgārija, Rumānija, Slovākija, taču piegāžu traucējumi skāruši arī Vāciju, Itāliju, Franciju. Pirms šā "aukstā kara" sākšanas Kremlis izvērsa intensīvu propagandas karu, lai pārliecinātu klientus Eiropā par gāzes piegāžu drošību un vainotu Ukrainu par tās nevēlēšanos maksāt "tirgus cenu" par gāzi. Tika izveidota pat īpaša mājaslapa www.gazpromukrainefacts.com, kurā pavisam vienkārši vēstīts: "Ukraina ir atbildīga par visu, kas noticis." Galvenā propagandista lomu uzņēmies pats premjerministrs Putins, kas nodēvējis Ukrainas valdību par "kriminalizētu režīmu", kurš nespējot "organizēt normālu tirgus ekonomiku". Arī citu amatpersonu un Kremļa kontrolēto plašsaziņas līdzekļu spriedums ir vienbalsīgs: Ukraina "zog" krievu gāzi. Ukraina, protams, nav bez vainas, tās sašķeltā politiskā vadība kašķējas par ietekmi un ir izveidojusi samudžinātu (un laikam gan smagi korumpētu) sistēmu gāzes dolāru pārpumpēšanai, tā ka Krievijai nav grūti gan manipulēt ar šīm pretrunām pašā Ukrainā, gan pasniegt to pasaulei kā nedrošu tranzīta valsti. Taču tas nemaina faktu, ka gāzes piegādātāja ir Krievija un ka tā nav spējusi šīs piegādes Eiropai nodrošināt. Tās argumenti par "brīvo tirgu" un "tirgus cenām" ir nenopietni — nav brīva gāzes tirgus, bet attiecībā uz Ukrainu, tāpat kā virkni citu valstu (arī Latviju), Gazprom ir monopolists, kura metodika piesaukto "tirgus cenu" aprēķināšanai vispār ir "komercnoslēpums". Dabasgāzes cenu gan ietekmē naftas produktu cenas, taču cauruļvadus, kā atkal pārliecināmies, var aizvērt vai atvērt pēc Kremļa, nevis tirgus pieprasījuma. Pat ja šis būtu tikai divu valstu ekonomisks konflikts, paliktu galvenais jautājums — kādai ir jābūt valstij, lai tā būtu droša Krievijas gāzes tranzītam uz Eiropu. Par šo jautājumu nav iespējams kompromiss starp Rietumu demokrātijām un Putina autoritāro režīmu. Kremļa ieskatā droša ir vāja un kontrolējama satelītvalsts. Tieši Ukrainas "oranžā revolūcija" 2004.gadā un vēlme aiziet no Krievijas ietekmes zonas un pievienoties NATO un Eiropas Savienībai, tāpat kā Gruzijas "rožu revolūcija", kurai bija tie paši mērķi, padarīja šīs valstis Krievijai "nedrošas" un dzen to mēģināt atgūt zūdošo pirmītējo "drošību". Tās pašreizējais "gāzes karš" ir nepārprotams ultimāts Eiropai — ja gribat gāzi, Ukrainai jāpaliek Kremļa ietekmē. Protams, Krievija to tā nesaka, un diemžēl arī ES cenšas runāt par tikai "komerciālu strīdu", kurā nevienai pusei neesot taisnība. Taču jautājums ir uzdots nepārprotami. Varbūt atkal jāpateicas globālajai ekonomiskajai krīzei, taču Kremlis ar šo akciju ne tikai noliek Eiropu nepieņemamas izvēles priekšā, bet ir arī pārvērtējis savas iespējas šādu izvēli pieprasīt — ne tikai politiski, bet arī ekonomiski. Maskavas mēģinājums izmantot konfliktu, lai vairotu atbalstu Eiropā jauniem gāzesvadiem, kuri apietu tai "nedrošās" valstis, — Baltijas jūrā ziemeļos un Melnajā jūrā dienvidos — ne tikai politiski izskatās pēc mēģinājuma savu drošības modeli eksportēt uz Eiropu nepastarpināti, bet arī ekonomiski kļūst arvien problemātiskāks, samazinoties gan šo dārgo projektu starptautiskā finansējuma iespējām, gan Krievijas ieņēmumiem no energoresursu eksporta, kurus pašreizējais "gāzes karš" vēl vairāk samazinās. Tāpēc šo Krievijas taktisko pārrēķināšanos ES var pavērst stratēģiskā iespējā — beidzot vienoties par nopietnu kopējās enerģētiskās drošības politiku un alternatīvu enerģijas avotu attīstīšanu, ieskaitot gāzesvadus no Centrālāzijas un Ziemeļāfrikas, kuri nešķērsotu Krieviju. Latvijai, kas pašlaik ir pilnībā atkarīga no Krievijas gāzes, enerģētiskā drošība ir vitāli svarīga, tāpēc vēl vienas gāzes elektrostacijas kārdinājums jāsamēro nevis ar potenciāliem ekonomiskiem ieguvumiem, bet gan pirmām kārtām ar politiskiem un drošības zaudējumiem, kuru iespējamo apmēru Krievija šoziem demonstrē īpaši vērienīgi.
Aivars Ozoliņš: Gāze un demokrātija
Desmitiem tūkstošu cilvēku Eiropā, kuriem ziemas vidū pēkšņi ir jāsalst savās mājās, visai maz rūp Krievijas un Ukrainas kārtējā strīda nianses par dabasgāzes cenām un tranzīta tarifiem. Viņiem nekļūst siltāk no tā, ka Krievija, samazinājusi savas gāzes piegādes Eiropai, vaino par to Ukrainu. Toties tiem, kuriem atmiņa mazliet garāka par operatīvo, drīzāk šermuļi pa kauliem, atceroties, ka tikai pirms pieciem mēnešiem Krievija vainoja Gruziju par to, ka okupēja daļu tās teritorijas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.