Aivars Ozoliņš: Godmaņa lukturis

Luktura vietā Godmanim rokā Tieslietu ministrijas sameistarota instrukcija, taču arī tai ir nevis funkcionāla, bet gan simbola nozīme, tikai tai būtu jāsimbolizē nevis pasākuma bezcerīgums, bet gan otrādi. Diemžēl tiktāl šis simbols neizvelk un signalizē tikai par pašu meklēšanas procesu. Un arī premjerministra staigāšanai apkārt ar šo instrukciju būs pavisam citādas sekas nekā kīniķa hepeningam ar lukturi. Kritērijs meklējamā atbilstībai vēlamajam arī ir Godmanis pats, taču atšķirībā no sengrieķu filozofa viņš var ar meklējumu rezultātu būtiski iespaidot sabiedrības uzticību valdībai, kas tai ir nepieciešama valsts vadīšanai ekonomiskās krīzes situācijā. Bet sekmīgai Parex bankas pārņemšanai un valsts finanšu sistēmas krīzes novēršanai šāda uzticēšanās ir vienkārši obligāti vajadzīga. Tāpēc Parex un KNAB Godmanim nebūs divas atsevišķas lietas, lai arī kā gribētos pabeigt vienu, pirms ķerties pie otras. Valdošās koalīcijas mocīšanās ar KNAB un tā priekšnieku ilgst jau pusotru gadu un notiek līdztekus pastāvīgam sabiedrības uzticēšanās zudumam koalīcijai un tās politiķiem, bet kulmināciju sasniegusi (pieteikšanās konkurss ir izsludināts, jauns priekšnieks birojam būšot līdz Ziemassvētkiem) tieši brīdī, kad jāglābj uz bankrota robežas nonākusī banka un līdz ar to visa finanšu sistēma un valsts puslīdz sekmīgas attīstības izredzes nākamajos gados. Cilvēku uzticēšanās valdībai šajā pasākumā var būt mērāma ne vairs abstraktos "reitingos", bet gan simtos miljonu latu. Miljardu — dažs prognozē, ka tik daudz patiesībā vajadzēšot valsts palīdzībai komercbankām, ja finanšu sistēma sāktu brukt. Tai nav jāsāk brukt, un valdības iejaukšanās, pārņemot Parex, ir pareiza rīcība, lai to nepieļautu, taču valdībai nepietiks naudas, ja sabruks cilvēku uzticība tās spējai rīkoties viņu interesēs un tie panikā metīsies glābties paši. Jāmaksā par to būs visiem, vai tie būs bijuši glābēju vai glābjamo laivā. Cilvēka jūtīgums un neiecietība pret varas meliem īpaši saasinās, kad šīs varas turētāju rīcība var tiešā veidā un krasi mainīt viņa materiālo stāvokli. Pašlaik ir tieši šāds brīdis. Vai tās būtu šauri partejisku interešu un politiski privātu motīvu pazīmes rīcībā ar Parex, vai mēģinājumi ieblēdīt amatā šīm partejiskajām interesēm izdevīgu galveno korupcijas apkarotāju, dārgās uzticības mērs nav bezgalīgs. Nevar izmērīt naudas izteiksmē, piemēram, sabiedrības neticības pieaugumu valdībai, kad ministrijas pagūst sevi dāsni prēmēt dienu pirms tam, kad premjerministrs ar bargu sejas izteiksmi paraksta rīkojumu šādu pašprēmēšanos izbeigt. Vai kad valdība pašas izsludināto taupības pasākumu gaisotnē nolemj, ka neesot iespējams ieviest vienotu atalgojuma sistēmu augstākajiem valsts ierēdņiem, daļai no kuriem tas ir nepiedienīgi dāsns, jo… neesot naudas, lai taupīšanas apstākļos "izlīdzinātu" atalgojumu visiem! Diezin vai ir metodika, kā aprēķināt, cikkārt lielāki var būt zaudējumi valstij no sabiedrības pieaugušās neticības Parex glābšanai nekā Tautas partijas ieguvumi no Finanšu ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska par varītēm iedabūšanas bankas padomes priekšsēdētāja amatā. Ministram Atim Slakterim apstākļos, kad valsts ir uz finanšu krīzes robežas, prioritāte ir steidzama likuma mainīšana, lai viņa partijas auklējums tiek pārraudzīt krīzē nonākušo banku. Vai tiem cilvēkiem, kurus valdība drošina neuztraukties par saviem noguldījumiem bankā, būtu jānotic, ka viņu nauda būs drošībā tikai tad, ja to pieskatīs Bičevskis un neviens cits? Ja Slakteris mēģina pateikt, ka tikai Bičevskis mūs var izglābt, kā lai noticam, ka bankas glābšana viņam rūp vairāk nekā Bičevskis? Nav iespējams izskaitļot, kādus lēmumus sabiedrība vēl piecietīs, līdz tās uzticēšanās limits būt galā. KNAB priekšnieka piemeklēšana līdzīgi kā notiek Parex padomes zicpriekšsēdētāja ielikšana var izrādīties šis kritiskais salmiņš vai, pareizāk — ņemot vērā, cik svarīgi tas ir sabiedrībai, — baļķis, kas šo uzticību var sagraut neatgriezeniski. Bēdīgi slavenā instrukcija, kas it kā atklātības un prognozējamības vārdā nodrošina šā procesa slepenību un neparedzamību, bet atbildību it kā uzliek premjerministram, kaut gan lemšanu atstāj valdošās koalīcijas vairākumam, ir pateicīgs veids viena "bičevska" ielikšanai arī KNAB priekšgalā. Taču šajā reizē rezultāts var būt ne tikai turpmāks valdošo partiju reitingu kritums. Ja cilvēku vairākums izmisumā un niknumā pārstātu ticēt jebkam, ko valdība dara, valsts ekonomiku un finanses vairs neglābtu ne Godmaņa dramatiskie priekšnesumi, ne Slaktera aicinājumi tautai rīkoties bez satraukuma un "pārspīlētas reakcijas".