Aivars Ozoliņš: Pretraķešu bumerangs
Obama uzsver, ka viņa lēmuma pamatā ir drošības intereses, nevis diplomātiski apsvērumi, un diezin vai jāšaubās, ka ASV valdība pieņēma lēmumu, balstīdamās uz Irānas draudu rūpīgu izvērtējumu un pārliecību par pretpasākumu efektivitāti. Prezidenta Džordža Buša laikos iecerētās pretraķešu aizsardzības sistēmas aizstāšanu ar mobilāku un ātrāk izvietojamu ieteic arī aizsardzības ministrs Roberts Geitss, kas šajā amatā bija arī iepriekšējā administrācijā un tolaik atbalstīja pretraķešu vairoga veidošanu, kas būtu vērsts pret Irānas tālas darbības raķetēm.
Šādas raķetes Irānai varētu būt ne ātrāk kā 2015.gadā, un pašlaik par lielāku draudu tiek uzskatītas vidējas sniedzamības raķetes, kuras Irāna varētu notēmēt uz mērķiem Tuvajos Austrumos un Eiropā. Aizsardzību pret tām paredzēts nodrošināt, izvietojot pārtvērējraķetes uz kuģiem Vidusjūrā un sensorus Dienvideiropā. Šādu sistēmu varot izveidot pat septiņus gadus ātrāk nekā iepriekš plānoto. Turklāt Vašingtona joprojām gatavojoties izvietot raķetes arī Polijas un Čehijas teritorijā kā nākamo pretraķešu aizsardzības posmu, un tas varētu notikt 2015.gadā.
Taču ieroči vienmēr ir bijuši arī politikas rīks. Par "Zvaigžņu kariem" dēvētās pretraķešu aizsardzības "necaursitamais vairogs", kuru 1983.gadā apņēmās veidot prezidents Ronalds Reigans, tā arī netika izveidots, taču tam bija milzīgs iespaids uz ASV un PSRS attiecībām, un tolaik iegūto diplomātisko priekšrocību Amerika paturēja līdz pat padomju impērijas sabrukumam.
Arī mērogā daudz pieticīgākā pretraķešu aizsardzības sistēma Austrumeiropā — viens radars Čehijā, desmit raķetes Polijā — līdz šim bija bijis lielākoties politisks faktors, un ne tikai attiecībās ar Irānas režīmu. Krievija to dēvēja par apdraudējumu savai drošībai, no kā bija jāsaprot, ka jutīsies apdraudēta, ja Irāna nevarēs apdraudēt ASV un ja bijušā Varšavas bloka valstīs pastāvīgi atradīsies ASV militārie objekti. Loģiski, ka austrumeiropieši uzskatīja šo sistēmu par papildu drošību pret Krieviju.
Nu Kremlis svin "uzvaru" pār amerikāņiem, un Austrumeiropā tas rada lielāku apdraudējuma sajūtu nekā hipotētiskās irāņu raķetes. Šo ASV lēmumu tikai mazliet vairāk nekā gadu pēc militārās agresijas Gruzijā (un pēc valsts sekretāres Kodolīzas Raisas pērnvasar Prāgā un Varšavā parakstītajiem līgumiem par pretraķešu aizsardzības sistēmas veidošanu) ne viens vien Krievijā uzskatīs par pierādījumu, ka militāra spēka lietošana atmaksājas. Ja tas iedvesmotu Kremli jaunām uzvarām, piemēram, pret Ukrainu, spriedze reģionā sasniegtu teju aukstā kara līmeni.
Reti neveiksmīgs ir gan lēmuma paziņošanas veids — Obamas zvans nakts vidū Čehijas premjerministram —, gan laiks — 70.gadadienā kopš PSRS iebrukuma Polijā pēc Hitlera un Staļina vienošanās par ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā un dažas dienas pirms 23.septembrī Ņujorkā paredzētās ASV un Krievijas prezidentu tikšanās. Turklāt Maskava, protams, no savas puses dara visu, lai pastiprinātu iespaidu par kādu slepenu vienošanos — gan triumfēdama par "veselā saprāta uzvaru", gan uzsvērdama, ka nekādas vienošanās neesot un vienlaikus paziņodama par atteikšanos no savu raķešu izvietošanas Kaļiņingradā, ko bija draudējusi darīt, ja amerikāņi izvietotu pretraķešu sistēmu.
Ja viens no mērķiem bija veicināt vienošanās panākšanu ar Krieviju par jaunu stratēģisko ieroču samazināšanas līgumu (pašreizējā darbības termiņš beidzas decembrī), tad Krievija, kurai ir grūti uzturēt jau pašreiz atļauto raķešu skaitu un šāds līgums ir vajadzīgs vairāk nekā ASV, var pasniegt kā savu diplomātisku uzvaru abu jautājumu saistīšanu. Ja cits mērķis ir panākt Krievijas atbalstu spiedienam uz Irānu nolūkā likt tai atteikties no kodolplāniem, tad jāšaubās, vai Krievija to piekritīs darīt. Ja mērķis bija arī stiprināt drošību Eiropā, noņemot no dienas kārtības būtisku ASV un Krievijas domstarpību iemeslu, tad rezultāts var būt gluži pretējs — sajūta Austrumeiropas valstīs, ka Vašingtonai attiecības ar Krieviju ir svarīgākas nekā tās NATO sabiedroto drošība, būtu jaunu saspīlējumu iemesls, turklāt arī varētu mazināt atbalstu ASV vadītajai NATO misijai Afganistānā.
Būtu muļķīgi krist panikā, apsūdzēt ASV "nodevībā" un pieprasīt "kompensāciju" par it kā Austrumeiropas "iztirgošanu" Krievijai. Eiropas drošība ir neatņemama daļa no kopējās transatlantiskās drošības, un ASV "nešaus sev kājā", atdodama Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis Krievijas neoimperiālistu rīcībā. Taču bažas, ka Savienotajām Valstīm šis reģions varētu šķist esam gana drošs un vairs ne tik svarīgs kā agrāk un tas varētu pamudināt Kremli mēģināt atgūt tajā savu ietekmi, jau jūlijā vēstulē Obamam pauda reģiona politiķu un intelektuāļu grupa. Lēmums apturēt pretraķešu objektu izvietošanu Polijā un Čehijā, kā arī priekšstats, ka ASV jaunajai administrācijai nav skaidri formulētas politikas attiecībā uz šā reģiona drošību nākotnē, šīs bažas var tikai pastiprināt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.