Jautājums tikai ir - kas ir pareizie lēmumi? Pirmdien pēc tikšanās ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli Francijas prezidents Nikolā Sarkozī paziņoja, ka Francija un Vācija vēlas jaunu Eiropas Savienības līgumu. Tūlīt pat piebilstot - tas varētu būt līgums, kas varētu attiekties uz 27 (t. i., visām ES valstīm) vai arī vienīgi uz eirozonas valstīm. Tātad jau de factorunājam par divām Eiropām. Īstenībā tās pat ir veselas četras. Proti, divas eirozonas valstu grupas - tās, kas «velk» eiro, un tās, kas to gremdē. Un divas neeiro zonas ES valstu grupas - tās, kas grib ieviest eiro, bet vēl nav tam klasificējušās, un tās (piemēram, Lielbritānija), kuras to nemaz neplāno. Nu un kā lai, sakiet, visu šo raibo deķīti tagad operatīvi sašuj kopā? Diez vai te pietiks ar politiskām tēzēm, tādām, kādas izteicis Vācijas ārlietu ministrs Gido Vestervelle Dienā publicētajā viedoklī - «ja kāds nevēlas iet uz priekšu, lai nekavē pārējos (ko tas nozīmē - lai stājas ārā?! - A. P.). Bet, ja kāds vēlas iet uz priekšu, bet vēl nav sasniedzis atbilstīgu līmeni, viņam jānodrošina atvērtas durvis jebkurā brīdī».
Kaut gan šī tēze var būt arī simptomātiska - varbūt tā nozīmē, ka pastāv plāns strauji integrēt un federalizēt zināmu «veselīgo» ES kodolu, pārējos, kas negrib vai nevar, atstājot «pie durvīm». Šis scenārijs jau nu Latvijai noteikti nebūtu izdevīgs. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka «kodols» tad visdrīzāk pats noformulētu savas integrēšanās formulu, un tiem, kas paliks stāvēt aiz durvīm, vēlāk tik vien atliks, kā vai nu automātiski tos akceptēt, vai neakceptēt. ES integrācija tad notiktu «no augšas», no viena centra, un tā aizvien mazāk līdzinātos suverēnu, vienlīdzīgu valstu savienībai.
Kas mulsina visu šo jautājumu sakarā, ir tas, ka šobrīd īsti nav saprotams, ar kādu pozīciju Latvijas pārstāvji dodas 8. decembrī uz Briseli. Vēl šī gada vasarā mūsu Finanšu ministrija iebilda pret Eiropas Komisijas priekšlikumu novirzīt daļu no PVN pa tiešo ES budžetā, pamatojot to ar nevēlēšanos spert soļus «federālisma» virzienā. Savukārt šonedēļ šīs valdības ministrs Artis Pabriks plaši publiski izrunājies par to, ka ceļš uz «Eiropas savienotajām valstīm» ir vienīgais glābiņš pret draudošo ekonomiskās krīzes vilni un Latvijas līdzdalība tajā ir vienīgais mūsu glābiņš no ieslīdēšanas austrumu kaimiņa ietekmes zonā. Tad kāda ir mūsu pozīcija - esam vai neesam par ciešāku ES integrāciju un, ja esam, tad par kādu? Starp citu, 8. decembris var sanākt pēdējā reize, kad mums vispār par to vēl jautās.