Arhibīskaps: Katoļu baznīca kredītos nav iedzīvojusies, īpašumus izpārdot negrasās

Tieši nepietiekamas finansiālās iespējas arī neļauj Latvijā turēt visu dienu atvērtas baznīcas, jo, lai arī priesteri to labprāt darītu, cilvēki, kuriem ir, piemēram, narkotisko vielu vai alkohola atkarība, nekautrējas arī dievnamā zagt. Līdz ar to baznīcas nevar atstāt bez pieskatīšanas, savukārt sarga algošanai nepieciešami līdzekļi."Ja draudze jau tā knapi savelk galus kopā, tad tas praktiski nav iespējams. To nevar atļauties darīt," atzina arhibīskaps.Uz jautājumu, vai arī katoļu baznīca līdzīgi kā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca negrasās pārdot kādus savus īpašumu, Stankevičs atbildēja, ka šādu īpašumu, ko pārdot, katoļiem nav.Pēdējos gados tapušās baznīcas un klosteris Ikšķilē tapis ar citu valstu organizāciju finansiālu atbalstu. "Mēs finansējumu šiem mērķiem meklējam ārzemēs. Šajos gadījumos ļoti palīdz vācieši. Viņi ir ļoti solidāri, viņiem mecenātisms ir ļoti izplatīts. Turklāt viņiem ir arī baznīcas nodoklis, un no tā nauda tiek atskaitīta baznīcai vai arī kādai no palīdzības organizācijām. Mēs rakstām projektus, viņi tos izskata, un tad atkarībā no prioritātēm tiek piešķirta kāda daļa no nepieciešamā finansējuma," pastāstīja Stankevičs.Kredīti šiem mērķiem netiekot izmantoti, un, pat ja kāds izņēmums atrodams, tā nav ierasta prakse. Tāpat jaunais arhibīskaps pagaidām neesot saskāries ar gadījumiem, ka kāds uzņēmējs Latvijā būtu ziedojis būtiskas summas vai pat par saviem līdzekļiem, piemēram, cēlis baznīcu. Tomēr, viņaprāt, šāda prakse būtu atbalstāma un uz to varētu aicināt."Tad, kad tiek celts dievnams, manuprāt, tieši ir ļoti labi, ka cilvēki - draudzes locekļi - paši to arī ceļ. Tad viņi patiesi apzinās, ka tas ir viņu dievnams, celts ar viņu pašu rokām. Bet, ja viņiem kāds atnāk, kaut vai tas ir arī bīskaps, un iedod visu gatavu uz šķīvīša ar zelta maliņu, tad attieksme jau ir cita," pārdomās dalījās arhibīskaps. "Pašiem celt baznīcu, meklēt sponsorus, pārliecināt viņus ieguldīt savus līdzekļus, tā ir tikai normāla prakse. Tāda ir bijusi visos gadsimtos. Kā tad tās lielās pasaulslavenās un tagad apbrīnotās katedrāles radās? Cilvēki dzīvoja gandrīz vai māla būdās, bet Dievam viņi deva to labāko, jo vēlējās, lai dievišķais izpaužas caur arhitektūru. Lai tad, kad viņi lūdzas, viņu dvēsele lido uz augšu."Tāpat, viņaprāt, nav slikta atsevišķos reliģiskajos virzienos praktizētā tā dēvētā desmitās tiesas prakse, kad cilvēks desmito daļu no saviem ienākumiem regulāri atdod draudzei. Tomēr katoļu baznīcā šāds ziedojums netiek praktizēts, un cilvēkam tiek atstāta brīvība izvēlēties, vai un cik ziedot."Mums ir ļoti daudz cilvēku arī ar mazām pensijām. Ja viņam ir 100 latu liela pensija, tad prasīt, lai viņš obligāti atdot desmit [latu] baznīcai, tas būtu ne īpaši labi. Uz to var aicināt. Tā ir laba lieta. Bet tā ir pašu cilvēku lemšanai un uz izvēles pamata," uzsvēra Stankevičs.Vienlaikus viņš sacīja, ka arī katoļu baznīcā sastopami cilvēki, kas apzināti maksā desmito tiesu. "Tas pieradina mūs dot, un tas dod arī iekšējo brīvību. Naudu jau nemaz nav tik viegli kādam dot. Ja tu pieradini sevi atdot, tad arī saproti, ka bez tās desmitās daļas vari mierīgi izdzīvot. Turklāt tev ir arī prieks par to, ka tu vari ar saviem līdzekļiem nākt kādam pretī," norādīja arhibīskaps.