Atskaites punktam jābūt. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) izvirzījis nostādni, ka valsts pārvaldes izdevumiem jāatgriežas 2006.gada līmenī. Nostādnes realizācijas "starta pozīcijas" rāda Valsts kancelejas nesenais pētījums, kurā salīdzināti ministriju 2006.gada un šogad plānotie izdevumi. Protams, mats matā atlēkt atpakaļ diezin vai būs iespējams, taču arī neatbilstībām pieauguma virzienā nevajadzētu būt lielām. Ja neskaita pavisam nedaudzus izņēmumus, šogad ministriju izdevumi plānoti mazāki nekā pagājušajā gadā. Arī par to paldies, taču kā atskaites jeb nulles punkts tomēr ir noteikts 2006.gads.
Pētījumā skatītas četras tēriņu grupas: degviela, automašīnu iegāde vai noma, sakari, komandējumi un telpu uzturēšana. Līdzīgs pētījums nenāktu par ļaunu arī Saeimas izdevumiem, varbūt atskaitot tēriņus telpu uzturēšanai.
2006.gada "standartiem" atbilst tikai Ārlietu un Labklājības ministrija, tuvu tiem ir Iekšlietu un Kultūras ministrija. Joprojām "treknajos gados" (visi izdevumu posteņi lielāki) dzīvo Finanšu un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Pārējām - kā nu kurā pozīcijā. Ir arī acīs krītošas lietas. Piemēram, Veselības ministrijas ar autotransportu saistītie izdevumi, salīdzinot ar 2006.gadu, paredzēti 409% apmērā. Bērnu un ģimenes lietu ministrijai telpu uzturēšanai - 228%. Precizitātes labad jāpiebilst, ka minētie skaitļi attiecas tikai uz pašām ministrijām un neietver to padotības iestāžu izdevumus.
Jūnijā gaidāmie budžeta grozījumi ministrijām, dabiski, nekāda prieka vēsts nebūs, taču nevajadzētu tos pielīdzināt katastrofai. Katastrofa var iestāties, ja grozījumi izrādīsies pārāk vārgi, bet Starptautiskajam Valūtas fondam apsolītās strukturālās reformas - formālas. Abu šo uzdevumu veikšana ir priekšnosacījums nākamo starptautisko aizdevumu saņemšanai. Naudas pārskaitījums, kuru gaidījām aprīļa sākumā, ir iesaldēts.
Ja reiz treknie gadi pagājuši, būtu īstais brīdis sākt pārskatīt - samazināšanas virzienā - tos "patēriņa standartus", kas radušies, kad nauda budžetā nāca ne nu gluži kā pa reni, tomēr daudz platākā straumē, nekā gaidāms šogad un droši vien arī vairākos nākamajos gados.
Ir izdevumi, saistībā ar kuriem palaikam uzvirmojuši lielāki vai mazāki skandāli - atkarībā no apstākļiem un iesaistītajām personām. Runa ir par dažādiem "kvalifikācijas celšanas pasākumiem", piemēram, semināriem, kas izvēršas par nodokļu maksātāju finansētām ballītēm. Pat ja semināri notiek pa īstam, nav nemaz tik vienkārši noteikt, kāds bijis to lietderības koeficients un vai tas vispār bijis. Tāpat "pelēkā zona" ir komandējumi. Līdz šim plašsaziņas līdzekļi vairāk runājuši par Saeimas un pašvaldību (galvenokārt Rīgas domes) deputātu iecienītu izklaides veidu - "politisko tūrismu". Tagad ne mazāk būtu jāskatās, kā tad ir ar komandējumveidīgo "ierēdņu tūrismu". Tāpat jau atsevišķi, saudzīgi izsakoties, nesmukumi nākuši zināmi sabiedrībai.
Ne vienmēr "ko krāj un taupa taupītājs - to paņem laupītājs", vismaz ne tad, ja runa ir par ierēdņiem noteiktajiem valsts apmaksāto mobilo tālruņu sarunu limitiem. Mobilie telefoni nav bagātnieku privilēģija, taču tāpat savu maksā. Piemēram, Satiksmes un Zemkopības ministrijas ierēdņu sarunām atvēlēti vairāk nekā 400 lati gadā. Kāpēc tik daudz? Lai ierēdnis Rīgā sazinātos ar ierēdni Liepājā, mobilo tālruņu izmantošana nebūt nav neizbēgama. Ir taču arī citi, daudz lētāki sazināšanās līdzekļi, kaut vai e-pasts. Salīdzinājumam - Dienas reportieriem, kuriem mobilais tālrunis tūlīt aiz datora ir otrs svarīgākais darbarīks, darba devēja mēnesī apmaksāto sarunu limits ir 20 latu. Ne visai pakulstīsi mēli "tāpat vien".
Bieži tādas lietas nenāk uz āru (varbūt arī, pieņemsim, nenotiek bieži), taču nevar nepieminēt gadījumu, kad nu jau pastāvēt beigušais ar sabiedrības integrāciju nodarbinātais "kantoris" slēdza līgumu, lai privātfirma izdarītu darbiņu, kas ietilpa "kantora" tiešajos pienākumos. Lieki jautāt, kur algotāji ņēma naudu. Ne jau nu paši "sastiķēja".
Dabiski, plašsaziņas līdzekļi turpinās veikt savas "sabiedrības sargsuņa" funkcijas. Taču krīzes apstākļos ar to vien nepietiek. Ierēdniecībai būtu jāmet pie malas marksistiskā domāšana - ka rīt dzīve noteikti būs labāka nekā šodien. Jāmainās mūsu ierēdņu skatījumam uz to, kas ir un kas tomēr nav lietderīgs sabiedriskās naudas izlietojums. Jāapzinās, ka trekno gadu "ikdienas nepieciešamība" jostas savilkšanas laikos kļūst par nepieļaujamu greznību.
Taupības režīma īstenošanā toņa uzdevējiem, dabiski, jābūt ministriem. Taču tāpat svarīga loma ir iestāžu vadītājiem, kas pieņem lēmumus par nodokļu maksātāju naudas izlietošanas pamatotību. Vadītāju attieksme pret jaunajiem apstākļiem - kad nevaram atļauties to, ko varējām pirms gada - atspoguļosies viņu vadīto ierēdņu darbos. Atliek vēl piebilst, ka par taupīšanu teiktais neattiecas tikai uz ierēdņiem. Taupīt, kaut arī ne sabiedrisko, bet savu naudu, nākas visai vai gandrīz visai sabiedrībai.