Bojārs: cilvēku problēmas ir svarīgākas par politiķu izteikumiem

Pirmkārt, visa Latvija ir mainījusies. Mediju galvenais uzdevums ir sekot līdzi notikumiem, tādēļ arī mainījušies avīzes temati. Kādreiz laikraksts bija viens no galvenajiem ziņu nesējiem līdzās radio un televīzijai. Pašlaik karstās un aktuālās ziņas veido internets. Līdz ar to avīzes galvenā funkcija ir vērot procesus, meklēt kopsakarības un izdarīt secinājumus. Lielā ziņu burzma ir jāpadara sistemātiska, sakārtojot ziņu vidi. Avīzei ir jāspēj atlasīt un pateikt, kas ir svarīgs un ietekmēs mūsu rītdienu. 

Mainījušās ir arī sabiedrības intereses. Pirmos gadus, līdz Latvija iestājās Eiropas Savienībā, sabiedrība lielā mērā sekoja līdzi politiskajiem procesiem. Bija jādomā par to, kādi būs valsts pamati. Tagad pamats mājai ir ielikts - zinām, ka esam NATO un ES, ir skaidras primārās intereses ekonomikā, mūsu apstākļi. Kad spēles noteikumi ir zināmi, jādomā, kādu veidot pārējo māju. Šodien zinām, ka esam ES un pie varas ir Dombrovskis, rīt, visticamāk, nekas nemainīsies. 

Šobrīd Latvijā ir stabilitāte?

Viennozīmīgi. Es neticu, ka Latvijā ir kādi nopietni spēki, kas varētu mūs apdraudēt un mēs izstātos no ES vai NATO. Nav tādu pazīmju, ka tas varētu notikt. Lielajos blokos ir panākta stabilitāte, tādēļ mums vajag iedziļināties katra cilvēka problēmās. Piemēram, vīram nav darba, bērnu uz ielas aplaupa vai arī draudzeni pamet jau trešais vīrs pēc kārtas. Tās ir problēmas, kas cilvēkus uztrauc ikdienā. Daudz lielākam akcentam ir jābūt uz sociālo žurnālistiku. 

Kļuvis grūtāk pasniegt politiku tā, lai lasītājam tā interesētu?

Par politiku vajag interesēties tik lielā mērā, cik tā saduras ar sociālo žurnālistiku. Piemēram, ja Saeima lemj par baļļu sistēmu skolā, tad politiķu viedokļi un balsojumi ir interesanti. Tādā mērā politika ir vajadzīga, bet citādi - vairs nav 90.gadi, kad satraucās par politiķu izteikumiem, kuri mums nemaz nerada vitāli svarīgus draudus. Avīzei ir jāraksta par sociālām tēmām. To cenšos iestāstīt arī žurnālistiem, kas ir man apkārt. Tauta no politiķiem jau ir novērsusies. To rāda arī Dienas viesistabas apmeklējums - uz politiķu diskusijām nāk vismazāk. Pēdējos piecus gadus Diena turpināja tīksmināties par politiku, bet tam trūka satura un svarīguma. Tajā brīdī arī sāka zust auditorija. Daudzi joprojām domā, ka Diena ir ļoti politiska avīze. Tādēļ šobrīd ir grūti atgūt auditoriju un parādīt, ka mūs satrauc sociāli temati. 

Ja cilvēkiem vairs neinteresē politika, vai tāpat nevarētu notikt ar sociālajām tēmām?

Ar laiku parādīsies vēl augstākās intereses šajā jomā. Tomēr neesam vēl tika attīstīti kā citos parlamentos, kad šķiet - vairs nav tematu, par kuriem lemt. Tādēļ sāk diskutēt, vai taksometru šoferiem ar likumu jānosaka braukšana baltos kreklos darba laikā. Latvija vēl ilgi nebūs līdz tādam līmenim, kad var diskutēt par tādām greznībām. Jātiek galā ar problēmām skolās, veselības aprūpē. Turklāt bieži tās nemaz nav naudas problēmas, bet mērķu trūkums. Ja mums būtu mērķi, tad atrastos arī nauda. 

Kāds būtu novēlējums darbiniekiem Dienai jubilejā?

Novēlu, lai Dienas darbiniekiem ir misijas apziņa. Žurnālistiem, neatkarīgi no medija, kurā strādā, vajag just atbildību pret darbu. Jāsajūt, ka Dienas zīmols ir spēcīgs un to tur katrs individuāli, nevis viens Koziols vai Bojārs. 

Dienas lasītājiem?

Pirmkārt, lasītājam novēlu lasīt laikrakstu Diena, jo tas būs labs palīgs viņu dzīvē un domāšanā. Otrkārt, lai viņi paši ir aktīvāki un pilsoniskāk uztraucas par problēmām. Tāpat vajag sadarboties ar Dienu - žurnālisti jāuztver kā sabiedrotie, nevis gudrie mācekļi.