Cālītis: Vanags tuvāko gadu laikā varētu atkāpties pats

Piedodiet, pirms Svētā Trīsvienība-dzīvība.

Paldies, ka atbildējāt. Tomēr savu viedokli jau izklāstīju un to daru pastāvīgi "Dienas",retāk"Delfu" lappusēs.Mani baznīcas problēmas neskar, jo savu kalpošanu īstenoju palīdzot nabagiem un slimiem, kā arī izsalkušiem un slimiem, reizēm jau pusmirušiem dzīvniekiem nekad nekādu samaksu par to negaidot. Par cik Dievs man šo sūtību jau agrā jaunībā atklāja (pie Dieva atgriezos 70-os gados- pēkšņi un uz vietas!), varu teikt, tagad esmu jau pagurusi, bet gandarīta par neizniekoto dzīvi un tā ir mana svēta pārliecība, ka katrs var atrast veidu, kā šo dzīvi pavadīt īsteni kalpojot Dievam (un reizē pats savas atpestīšanas garantijai). Manuprāt vislielākā riska grupa ir tieši garīdzniecība, jo viņu izdegšana un apmaldīšanās norisa tieši manu acu priekšā, jo vienmēr visam biju klāt, bet nekad negāju tuvāk (jo baidījos apdedzināties) un par to man tagad prieks un gandarījums, jo nekā no pestīšanas prieka, ko saņemu senās dienās neesmu pazaudējusi. Jo Dieva Garu nevar reformēt un jebkuri cilvēku centieni pašiem ko darīt ,agri vai vēlu cietīs fiasko. Ekumenisms ir draudzība, bet draudzība nekad nav karnevāls , tradiciju maiņa un garīgu tikumu atmešana.Lai gan neesmu katoliete, esmu ar viņiem ciešā saskarē un NEKAD mums nav bijuši strīdi ne par luterāņiem, ne baptistiem, ne katoļiem, jo mums ir tikai viena patiesība -Bībele, viens ceļš- debesu Ciāna un viena patiesība- Svētā Trīsvienība. Tās baznīcu jukas mēs pārmetam pār plecu (jo tās rada neatpestīti cilvēki), bet kad-agri vai vēlu-nāk atmoda, priecājamies līdzi.Manuprāt vienīgā stabilā ir pareizticīgo baznīca, jo viņi reformas nav īstenojuši, bet savu identitāti joprojām saglabājuši, bet LELB dara visu lai šo identitāti sagrautu. Diemžēl... Lai Dieva svētība Jūs, Laima, pavada un, lai tas Kungs ar MŪŽĪGO prieku atspirdzina Jūsu dvēseli!

Iepriekšējā komentārā kāds jaunietis muļķojas. Debesis klusē, tukšās un remdenās dvēselēs atmoda nevar nākt- to es arī pazīstu. Bet negribētu vispārināt. Man pazīstami cilvēki apmeklē t.s. brīvbaznīcas, kādreiz esmu aizgājusi pie viņiem. Viņi tur prot radīt sajūtu, ka Gars ir klātesošs. Bet es zinu, ka šīs sajūtas ir pašu uzkurinātas, ka tās nav patstāvīgas un sliecos domāt, ka ticība nav nemaz tā saistīta ar sajūtām. Jā, šiem ļaudīm nav ne baznīcu, ne torņu, ne pat sveču- ir gan sakāpināts vārds, ritmiska dziesma, kustības,šūpošanās. Nu, katram savs, varbūt tas nav būtiski. Bet kas notiek mūsu baznīcās? Domāju, ka katrā vietā savādāk. Dažas ir it kā izdzisušas, dažas atkal iedegušās. Daudz atkarīgs no kalpojošā mācītāja. Domāju, ka mēs par maz cienām un mīlam mācītājus tās smagās kalpošanas dēļ, ko viņi veic. Runa nav tikai par materiālo atlīdzību, bet par cieņas un mīlestības parādīšanu. Tur noteikti katoļi, nu, vismaz daļa, mūs pārspēj. Viņus jau tā aprej sekulārā pasaule, bet vai mēs saudzējam , aizstāvam? Vispār , liekas, ka mūsu baznīcās pietrūkst mīlestība. Reizēm man liekas, ka būs taisnība kādam katoļu brālim, kad viņš teica, ka Luters, reformēdams baznīcu no daudz kā slikta, kā bērnu no vannas reizē ar ūdeni izlējis arī mīlestību. Mums jāatgūst mīlestība, jālūdz par mācītājiem, par arhibīskapu. Varbūt vēl varam cerēt.

Dieva nav un ej bekot

Paldies! Kas gan alkst reformas baznīcā? Vai nav tieši otrādi- reformas baznīcu ārda un šķeļ,jo visur citur viss ir savādāk, bet baznīcas lietās Dievs jau no pirmsākumiem visu ir paredzējis un ieguvēja ir baznīca, kas neko nereformē, bet tieši otrādi- stāv kā klints. Negribu nevienam savu taisnību pierādīt, vēl mazāk strīdēties un savu viedokli kādam ar varu uzspiest, bet daudzus gadus esot baznīcā ar sirdi un dvēseli, gribot tam Kungam kalpot un redzot, kā viss mainās, un ne uz labo pusi, šaubas jau sen ir daudz stiprākas par cerībām. Gara vēju no debesīm mēs visi gaidām kā spirdzinājumu mūsu dvēselēm, bet debesis klusē un atliek secināt- tukšās un remdenās dvēselēs atmoda nevar nākt , un dievnams ir par tirgus placi padarīts.Patiesi, 70-jos gados bija maz saimniecisko problēmu (virsplānā noteikti nē), bet miers un klusums visās lietās, pie tam- komunistiem plosoties.Jā, atceros, jau 80-to gadu beigās M.Plāte teica, ka, lūk, katoļi tik ļoti ticīgi esot , bet vai ši tuvināšanās katoļiem 20 gadu laikā ir mūs ticīgākus padarījusi? Kas tad stiprina ticību- tērpi un ārišķības,grezni baznīcu torņi un sienas, vai Dieva Gars?

Jūs runājat prātīgi, tomēr man liekas, ka , lai vai kādas būtu cilvēku kļūdas un rīcība, Dievs nav pilnībā atstājis savu 'Baznīcu- ja notiek tā kā tagad, tas ir kāds mums pagaidām nesaprotams Dieva plāns. Reformām bija jābūt, jā, varbūt viss nav tā izdevies un reformu veicēji ir paguruši. Baidos, ka jaunās paaudzes reformētāji var vēl vairāk kļūdu pielaist. Nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Bet, ja toreiz neviens neko nebūtu darījis, mēs varbūt vēl sēdētu aiz dzelzs aizkara-tomēr atcerēsimies, ka ticības atmoda gāja reizē ar tautas atmodu un valstiskuma atgūšanu. Ir muļķīgi visu laiku skaitīt naudu, kuras mums tik un tā nevienam nepietiek un kuru mēs nekur līdzi nepaņemsim. Ir tomēr būtiskākas lietas, un tur nu man gribētos uzticēties arhibīskapam.

caaliit, gribas amatu, ja? tik metodisku vanaga kapaashanu veic cilveeks, kas pretendee uz amatu

Manuprāt Vanags tik liberāls nemaz nebija (jo autoritārisms bija tuvāks) un jūsu prognoze par "jebkuru postu visos gados" neatbilst patiesībai.

Maldaties- esmu mūža nogalē un, ja jums šķiet, ka mans komentārs par Cālīti ir "plānprātības un ko ļaunu gribēt izdarīt" rosināts, es šo prieku jums neliedzu, un nebūt jums nedraudu ar komentāru autorizāciju - domājiet tik tā tālāk! Vēl vairāk- ja liekas, ka apcere par krīzi luterāņu baznīcā ir "ļaunuma darīšana, no kuras garīgs apmierinājums"- šo fantāzijas lidojumu pat lucifers var apskaust, jo tāds vārdu sakopojums tik īpašās smadzenēs var ienākt. P.S. Brīdī, kad no skaudības miegs nenāca.

Ta kā esmu pusmūžā, tad dažreiz man uznāk plānprātības lēkmes , patīk izdarīt ko ļaunu, no ļaunuma darīšanas man iestājas garīgs apmierinājums.

Baznīcā sāku iet kopš 50-jiem gadiem, bet regulāri draudzes dzīvē sāku piedalīties 70-jos gados.Toreiz baznīcā bija cits gars un satvars, tagad tā reizēm vairāk klubu atgādina.Jauni vēji sāka pūst paaudžu maiņas rezultātā, jo jaunā mācītāju paaudze bija visai neiecietīga pret konservatīvismu( baznīcai tas nevarētu gan nekad par ļaunu būt) un aiz lozunga, lūk, "katoļi daudz ticīgāki par mums", sāka ieviest daudz jaunu novitāšu.Vienai daļai avju jaunumi šķita visai interesanti un ceļš bija vaļā! Ja arī iebildes bija, tās par pilnu neņēma.Domāju, ka daudzi 80-to gadu līderi nu jūtas pievilti un iztukšoti, jo toreiz izvēlētā līderisma pozicija (arhibīskaps uz mūžu), ievēlot galvu gandrīz pilnīgi bez vērā ņemamas teoloģiskas pieredzes un stāža, gan kompensēja daudzu ambīcijas, bet ir par iemeslu tagadējam pagurumam un lielajai vilšanās sajūtai- ja arī ne deklaratīvi, tad reāli un faktiski- noteikti. Bija jādomā arī par Krista Vanaga mīklaino nāvi un viņa kolorītie interneta komentāri liecināja par izmisumu un šaubām (ne ticībai Dievam), kam par pamatu bija pārāk lielā tuvība (pēc viņa paša liecības)ar konsistorijas ne visai tīro virtuvi.Toreiz, lasot komentārus,bija šausmās jānodreb- cik greizus ceļus reizēm garīdzniecība iet! Acīmredzot arī Cālīša kungam nav sveša epopeja, par kuru mēģināju pastāstīt un tad nu nebrīnaties par viņa liecību skaudrumu un nelamājiet viņu tikai tāpēc, ka viņš humānāks par jums, skaidrāki redz, un zina patiesību! Un, ka nešķiro cilvēkus sķirās, kādās Dievs tos sakārtojis!

zelta vaardi ...atbalstu pat lloti..

Tiš būdā verbālā caureja Zoja Moroza & maija u.c.

Kas tad te par murgu konglomerātu savākts-tiš būdā!

' Ja nezin neko par ticibu, tad kaut kas tads konkrets,smarzojoss un dzirdams ir parliecinoss salidzinajuma ar (nesmirdosiem?) protestantiem, kas ir iztuksojusi baznicas no visam bildem, tikai altarbile palikusi,' Nu ja, tie elki un vinu atributi tacu ir tik pievilcigi ... ! Tevi tomer laikam plust latviesu asinis, pasam nezinot ... ... Zini ko, ne jau bilzu daudzums, ne fiziskie rituala atributi, ne parkarsusais Tavs anglikanu evangelisms, ne pareizticigo religiosais recidivisms sai bridi var glabt visas teologiskas ticibas no izplanesanas, jo tikai izmaina doktrinara literara ortoksija atlaus inteligentam cilvekam atgriezties baznica ka sveta vieta - mitologija par Kristu un Kristietibu ir jaizprot tikai alegoriski, ne burtiski ka vesturi un patiesibu ... ... Vispirms visam teologiskam ticibam ir japienem fakts, ka visa Kristiga ticiba ir tikai lielakais plagiatisma piemers pasaule - no Egiptiesu civilizacijas, burtiski, visas lietas un koncepcijas sakot ar Kristus simboliku ka tukstosu gadu vecaku arhetipu gara inkarnacijai cilveka utt. ... Japienem ari fakts, ka vel vecakas civilizacijas par Egiptes, ka Sena Indo-Eiropiesu, rada paralelu religisko saturu - tad jautajums kura ir vecaka, manprat Veca Eiropas. ... Tada sakariba, modernaki domajosam un pielagot spejigam ticibam ir jaatgriezas pie pirms Otra pasaules kara iesaktas apvienosanas programmas, kad luteranu macitaju grupa sakatija latviesu senticiba un kristianisma kopsaucejus ar kuriem varetu apvienoties ticiba, kas butu piemerota un pienemama pat sodienas technologiskai un zinatniskai sabiedribai ! ... Iesaku izlasit un padomat par saturu Alvina Kuna -Kuhn-, Gerarda Maseja -Massey- darbos, bet visvairak Toma Harpura -Harpur- Pagana Kristus -The Pagan Christ.