Nebiju iedomājies, ka 2009.gadā kļūšu par Latvijas ļaunāko cilvēku, — gandrīz vai Māra Zandera nazāli anarhistiskā intonācija pavīd bērnu ķirurga Dzintara Mozga balsī, vērtējot savas izjūtas pirmajās dienās pēc viņa vadītās slimnīcas nokļūšanas politiski skaļa un pagaidām neskaidra korupcijas skandāla epicentrā. Pirms trim nedēļām Mozgis bija viens no populārākajiem un cienītākajiem ārstiem Latvijā, izcils ķirurgs ar "siltajām rokām", kuru pieskārieni spēj nomierināt mazuļus, labs Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs, respektēts profesors, klausītāju apjūsmots lektors, māmiņu iemīlēts viņu bērnu veselības glābējs, dažuprāt, arī labākais veselības ministra kandidāts. Mozgis tika intervēts, uzklausīts, viņa slimnīcu gan Dienas rīkotās tradicionālās akcijas Saulainas dienas mūsu bērniem ietvaros, gan citādi labprāt atbalstīja lielāki un mazāki ziedotāji…
Taču pēc KNAB veiktajās kratīšanās izņemtās vairāk nekā 700 000 latu lielās pagaidām nenoskaidrotas izcelsmes naudas, kura tikpat labi varētu būt arī no slimnīcai domātās valsts naudas noņemti "procenti", publikas sašutums par iespējamiem slimu bērnu apzadzējiem krīzes laikā gan strauji novirzījās veselības aizsardzību vadošās Tautas partijas
Lai gan no slimnīcas valdes priekšsēdētāja amata Mozgis atstādinājās pats un uz laiku un neatteicās arī no viņam par mūža darbu piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa, tikai atliekot saņemšanas laiku, televīzijā taisnojoties viņā pavīdēja atblāzma no Mozga, vidusskolnieka, — čakla, godīga, klusa un romantiski noskaņota "bālā zēna", kurš ir iekšēji izmisis, saprotot gan to, ka lielie, bezkaunīgie puiši mēģina viņu uzdot par vainīgu pašu nogāztajos podos, gan to, ka viņam vienam nav tik daudz spēka, lai šos puišus pārmācītu pēc tiesas un taisnības.
Pāris nedēļu vēlāk Mozgis jau ir attapies no "dunča mugurā", atguvis humora izjūtu, mazliet novājējis (tas viņa izskatu tikai uzlabojis), nolīdzis advokātu un atkal izstaro to iekšējo mieru, ar kādu viņu pazīst visi tie, kas uzskata — lai nu kurš spētu rīkoties negodīgi un savtīgi, tikai ne Dzintars, turklāt ar Bērnu slimnīcu saistītās lietās jau nu nepavisam. Tiesa, daļa no viņiem negrib ticēt, ka vadītājs varēja nezināt to, kas notiek viņa vadītajā iestādē.
NEZINĀJA?
Atļauj man vispirms brīvdienās pastaigāties gar jūru — Mozgis atsaka, kad sarunājam tikšanos. Toties pirmdienā piedāvā tik brīvu tikšanās laiku, kāds viņam slimnīcas vadītāja statusā nav bijis raksturīgs: var priekšpusdienā, var pusdienlaikā… Žurnāla Ievas Veselība redaktore Anija Pelūde atceras, ka reiz uz viņas jautājumu par labāko intervijas laiku Mozgis atbildējis: "Varbūt varam sešos no rīta?" Tā arī noticis. Dzirdot pārmetumus Mozgim par civilsievas sakariem ar iepirkumiem slimnīcai, tie, kas viņu labāk pazīst, ironiski piezīmē, ka Dzintaram jau slimnīca ir sievas un mātes vietā.
KNAB publiski sniegtā informācija vēsta, ka saistībā ar vairākiem būvdarbu iepirkumiem Bērnu slimnīcas amatpersonas, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli mantkārīgā nolūkā, pēc iepriekšējas vienošanās ar vairāku uzņēmumu atbildīgajām personām veikušas pretlikumīgas un krāpnieciskas darbības lielā apmērā no 2007. līdz 2009.gadam. KNAB aizturēja ne vien divas slimnīcas amatpersonas un trīs uzņēmējus, bet arī vēl divas personas, kas, iespējams, nodarbojušās ar naudas atmazgāšanu. Krimināllietā apcietināti SIA Projektu vadības un attīstības birojs pārstāvis Raitis Muižnieks un SIA Pamats valdes loceklis Aleksandrs Kreicers, kā arī slimnīcas valdes loceklis un ekonomikas direktors Arnis Kramzaks un saimnieciskais direktors Aivars Lisenko.
"Nevarēju taču būt klāt visās privātajās sarunās," Mozgis atkārto, ko teicis jau pirmajās skandāla dienās: dokumenti neradīja pamatu aizdomām un vadītājam ir jāuzticas cilvēkiem. "Dzintaram pat ļaunākajos murgos nevarēja ienākt prātā, ka viņam būtu jāinteresējas, vai būvfirmas maksā visus nodokļus," saka Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis un piebilst, ka pagaidām nav apstiprinājuma, ka KNAB atrastā nauda būtu no valsts iepirkumu izmaksām nosmeltie "procenti" — ja apstiprinājuma nebūs, kurš Mozgim atvainosies?
Nespēšu tam noticēt, kamēr fakti neapliecinās pretējo, — tā saka gan Mozgis par cilvēkiem, ar kuriem sadarbojies un uz kuriem tagad krīt aizdomas, gan tie, kas Mozgi uzskata par skandāla neaptraipītu cilvēku. Viņš pats, vaicāts par jaunajām izjūtām, piesauc Pēru Gintu: katrs dzīvē reiz satiek Pogu Lējēju, tagad to saticis viņš.
Akcijas Saulainas dienas mūsu bērniem idejas autore Dienas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Anna Muhka ar Mozgi sadarbojas jau 11 gadu kopš akcijas sākuma 1998.gadā. "Man būtu šausmīgi grūti ticēt, ka viņš varētu būt kaut kādā veidā iejaukts šajā lietā," Muhka piebilst tikai to, ka Rietumos cilvēks, kam piederētu daļas uzņēmumā, kas piedalās aparatūras piegādes konkursos, neatkarīgi no reālā iespējamā labuma noteikti nepiedalītos konkursā par pasūtījumu slimnīcai, kuru vada viņa radinieks. "Tur tā vienkārši nedara. Bet tas absolūti nav mainījis manas domas par Mozgi kā cilvēku. 11 gadus slimnīcā grozoties, esmu jutusi, ka tur viņš ir cienīts un mīlēts." Mozgis ir ārkārtīgi daudzpusīgs: raksta slimnīcas vēsturi, rokasgrāmatas par veselības sistēmu, sacer mūziku, spēlē ērģeles, ir ieteicis Dienai kandidātus Latvijas lepnumam par tēmu, kam nav nekāda sakara ar medicīnu, — baznīcas celtniecību — , stāsta Muhka: "Foršs un zinošs, prot citēt dažādus autorus. Tas viss padara viņu par cilvēku, ar kuru kopā ir ļoti patīkami un interesanti vadīt laiku. Man viņš patīk." Viņai ir prieks, ka tagad Mozgis plinti krūmos nemet, bet saprot, ka notiek politiska spēle un uz šī politiskā šaha dēļa atrodas arī Bērnu slimnīca: "Tātad vadītājam ir jāspēj noturēt vēsu prātu, nestrēbt karstu un rakstīt pareizās vēstules pareiziem cilvēkiem, lai viņi saprot, ka tu šajās spēlītēs neielaidies."
Pieļaudams iespēju par "dunci mugurā", pašlaik Mozgis ne par vienu no aizturētajiem nesaka sliktu. Kad tika sākta labdarības akcija Saulainas dienas mūsu bērniem, rīkotāji sanākuši kopā un, viens otram acīs skatoties, teju zvērējuši: nepieļausim, lai ziedojumus apēnotu kaut mazākās šaubas. "Šķiet, tas bija Arvils Ašeradens, kurš tad teica: bet tad mums vajag uzticēties kādam trešajam, kurš arī tāpat var skatīties acīs, es vienu tādu zinu — Raitis Muižnieks," stāsta Mozgis. "Ar viņu sākām strādāt Saulaino dienu projektā, un visās sarunās vienmēr viņš ir apliecinājis savu godaprātu un inteliģenci."
Arī par agrāko sadarbību ar Arni Kramzaku Mozgis ir gandarīts. Vaicāts, kā viņš vērtē valsts kapitāldaļu turētāju lēmumu iecelt piekto valdes locekli Lisenko, kurš ir bijis saistīts ar Tautas partiju, Mozgis saka: pirmkārt, priekšnieku lēmumus nepaspriež: "Otrkārt, versijas ir trīs, nevis viena kā dakterim Ozolam. Pirmā versija: pastiprināta kontrole. Valsts, zināmā mērā neuzticoties valdei, pastiprina pārraudzību. Otra versija: vai viņš nav provokators? Trešā versija: viņš pats var mēģināt shēmot. Lai gan šo trešo versiju sarunā ar viņu noņēmu uzreiz, teikdams skaidri un gaiši: tā ir tava personīgā atbildība, tu esi valsts amatpersona, paraksti deklarāciju un atbildi likuma priekšā. Lai pastiprinātu atbildību, ej iekšā iepirkumu procedūrās." Citi avoti vēsta, ka Mozgis par Lisenko personu nav bijis sajūsmā, ātri dodams viņam iesauku Akadēmiķis pēc bēdīgi slavenā Staļina ģenētikas apkarotāja Trofima Lisenko vārda.
Bijušais 1.slimnīcas direktors Jānis Ozols, kuram pieder versija par Tautas partijas "kasieriem" slimnīcu valdēs, Mozga gadījumā piebilst: "Esmu jau vairākas reizes teicis žurnālistiem, bet tas parasti paliek aiz kadra vai raksta: Mozga tiešas vainas tur nav. Drīzāk tā ir viņa kļūda, ka korumpēto sistēmu viņš uzskatīja par pārāk spēcīgu un sevi pasargāt spējīgu." Ozols pieļauj, ka minēto sistēmu Mozgis uztvēris tāpat, kā savulaik tika uztverta padomju vara, — kā neizbēgams ļaunums. "Viņš noteikti nojauta, kas notiek. Vai zināja? Domāju, ka ne."
Vaicāts, vai Mozgim būtu bijis jārīkojas citādi, Ozols pavīpsnā: "Viņam jau bija iespējas vērot citu kolēģu pieredzi: kā gāja man, kā Pļaviņam, kā Trolim… Lielākā daļa jau mēģināja sadzīvot ar tiem, kas tajā brīdī ir pie varas, bet nelaime jau tā, ka vairs nav kā padomju laikos. Tolaik bija vienota vara, bet tagad partijas komiteju ir krietni vairāk, attiecīgi arī ietekmes uz visiem "knābjiem", prokuroriem, PR firmām..." Mozgis mēģinājis ne tik daudz sadzīvot ar varu, cik norobežoties no tās. Nebūtu norobežojies, droši vien saķertos. "Vai tas būtu labāk, nezinu," Ozols Mozgim negrib pārmest izvēlēto rīcības veidu, teikdams, ka acīmredzot viņš to uzskatījis par reālāko sava mērķa sasniegšanai. "To, ka viņam pie rokām nekas nav pielipis, es redzu un zinu. Katrs cīnās, kā var, un ir tik stiprs, cik ir." Vai negodīgs cilvēks tādā amatā joprojām būtu bez sava dzīvokļa, kā Mozgis, vaicā cilvēki, kas zina viņa sadzīves apstākļus.
UZ TIESU JĀIET
Par Bērnu slimnīcas vadītāju Mozgis kļuva 1995.gada 21.novembrī. Izšķīries par šo soli esot tādēļ, lai varētu slimnīcu veidot pēc Rietumu slimnīcu parauga. Šo paraugu Dzintars bija izraudzījies, ilgāku laiku mācoties Hamburgā pie slavena bērnu ķirurga, profesora Lambrehta. Tur viņš ne tikai izkopa vācu valodas prasmi, bet arī noskatīja daudzas labas lietas. Konstatējis, ka ar loģisku un prātīgu darba organizāciju Bērnu slimnīcā var sasniegt labākus rezultātus, Mozgis nolēma tai kalpot.
Bērnu slimnīca Mozgim ir viss, apliecina arī bērnu ķirurgs Džeimss Rozītis, kurš ar viņu kopā nostrādājis desmit gadus: "Viņš ir gūlies un cēlies ar domu, kā lai te būtu labāk un skaistāk, turklāt mēģinājis to darīt, nevis aizņemoties daudz naudas un nedomājot, kā lai to atdod, bet saimnieciskāk, valstiskāk. Daudziem tas varbūt nav paticis, ka viss nav jauns un smuks, bet Mozgis vienmēr vadījies pēc principa, ka ir "nozares, no kā mirst, un nozares, no kā nemirst", un vēlējies pirmās attīstīt tās smagākās. To esmu redzējis daudzu gadu garumā un varu par viņu teikt tikai to labāko. Tik lielā kolektīvā, vairāk nekā divtūkstoš cilvēku, visiem nekad nebūs labi."
Nopelnītā Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanu Mozgis atlicis uz vēlāku laiku un šajā sakarā citē dzejnieku Arvīdu Skalbi: uz apbalvošanu vari neiet, bet uz savu tiesu ej katrā ziņā, jo tur tu ieraudzīsi savus draugus un ienaidniekus. Šajās dienās viņš ir izstaigājies ne tikai gar jūru, bet aizgājis arī uz tuvinieku kapiem. Dricānu kapos atdusas viņa tēvs. Kara laikā bijis apakšvirsnieks latviešu leģiona 19.divīzijas 2.artilērijas pulka 2.baterijā un par varonību vienā no Kurzemes lielkaujām apbalvots ar Dzelzs krustu, pēc kara Mozgis seniors kā absolūts teicamnieks beidza Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju un nodevās imunoloģijai — strādāja Siguldas Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūtā, Ogrē uzcēla mikrobioloģijas laboratoriju. Pēc akadēmijas viņa pirmā darbavieta bija Auce, te arī pasaulē nāca Dzintars. Jaunības skarbās pieredzes iespaidots, tēvs viņam ieteica ārsta profesiju: tā esot vienīgā profesija, kas ir derīga karā un gūstā. Varbūt tādā veidā tēvs gribēja, lai viņa dēls īsteno sapni, kuru neizdevās īstenot pašam, jo veterinārmedicīnas fakultātē iestājies ar cerību otrajā kursā pāriet uz "cilvēkmedicīnu", taču tas neizdevās.
Dzintaram vecāku ieteiktā doma iet uz ārstiem neradīja iekšēju pretestību. Skolas beigās gan bija neliela dilemma, vai tomēr neizvēlēties mūziku. Sācis ar Edītes Birznieces vadīto klavieru pulciņu Rīgas 5.vidusskolā, Mozgis pēc tam, kā pats vērtē, diezgan krietni papildinājās pie privātiem pedagogiem un tagad varot amatiera līmenī visnotaļ normāli priecēt draugus un kolēģus ar klavieru un ērģeļu spēli. Šobrīd klavieres spēlēt iznākot pat biežāk nekā operēt. Tā gan bijis jau labu laiku, — galvenokārt daudzfunkcionālā korpusa būvniecības dēļ. Bijis arī jādomā par lielo kapitālsabiedrību, kurai bija pievienota Gaiļezera Bērnu slimnīca un Ogres sanatorija. Taču tagad, kad jaunais operāciju bloks ir gatavs, tātad vienu no saviem dzīves mērķiem Dzintars esot sasniedzis, viņš neizslēdz iespēju atgriezties ķirurģijā. Uz izcilību viņš pašlaik nevarot pretendēt — acis šajā vecumā vairs tik labi nerāda.
Vaicāts par pediatrijas izvēli, Dzintars parasti atsaucas uz 11 gadu jaunāko māsu, kuras autiņu mainīšana viņu predisponējusi bērnu ārsta darbam. Vēlāk viņš māsu nav paņēmis darbā Bērnu slimnīcā. Radiem neesot labi strādāt kopā, saka Dzintars un kā piemēru min savu aiziešanu no Ogres slimnīcas, kurā strādājis par ķirurgu, — viens no aiziešanas iemesliem bijis tas, ka viņa māte Ogres slimnīcā bija galvenā ārsta vietniece: "Ļoti esmu centies distancēties no tā, lai manas veiksmes vai neveiksmes tiktu pierakstītas viņai un otrādi."
Pēc Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātes absolvēšanas 1982.gadā Mozgis strādāja Jaunpils ambulancē, kur viņu praktiskajā ārstniecības mākslā ievadījusi izcila feldšere Alīda, tad Ogrē un Bērnu slimnīcā nonāca pēc klīniskās ordinatūras beigšanas bērnu ķirurģijā profesora Jāņa Gaujēna vadībā. 1995.gadā, kad Mozgis pārņēma slimnīcu, tā bija ļoti nefunkcionāls veidojums: telpas neremontētas, bērnus koda odi, blaktis un žurkas. Katru dežūru kāds bērns kratījās drudzī tāpēc, ka ārstniecības līdzekļi, kurus tam ievadīja, bija nekvalitatīvi. Pirmais Mozga uzdevums bija novērst tos faktorus, no kuriem bērni var nomirt. "Dažos gados izdarījām ļoti daudz," Mozgis tagad novērtē izdarīto. Viņš var nosaukt vairākus simtus realizētu projektu, kuriem ir pievienotā vērtība. Treknajos gados strādāt kļuvis grūtāk, jo ārpus Bērnu slimnīcas algas cēlās straujāk. "Mēs joprojām ekonomējām līdzekļus, bet redzējām, ka ārpusē tā nedara un ka tiem, kas sataisījuši parādus, tie tiek nosegti. Saņēmu pārmetumus, kāpēc mēs nedarām tā, kā citi. Tagad domāju, vai esmu pareizi darījis."
2008.gadā Mozgis izdeva grāmatu Ceļvedis veselības aprūpes vadībā. Ja grāmata būtu jāraksta šodien, viņš tajā pieliktu klāt rindas no Ojāra Vācieša dzejoļa: "Par visu vairāk es baidos būt bezpartejisks, pat vairāk nekā no nelaimes kādas." "Lūdzu, nejauciet Bērnu slimnīcu politikā! Jūtu, ka ap šo ķīseli politika vārās. Bet Bērnu slimnīca nav tā vieta, kur tā vajadzēja darīt!" aicina Mozgis un piebilst: ja tie "700 000 latu" beigu galā neizrādīsies noblēdītie, tas būs bijis par meteorīta skandālu stipri ļaunāks "joks".