Dimants: iekšpolitikā no visiem spēcīgākais bijis Zatlers

Ārpolitikā viņa veikums ir mazāk pamanāms, kaut gan arī tur ir iezīmējušās diezgan skaidras līnijas – sadarbība ar ASV un Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm, it īpaši Poliju, mūsu valsts ietekme austrumu virzienā, ieskaitot tirgus, kuros varētu darboties Latvijas uzņēmēji. To gan darīja arī viņa priekšteči, tomēr viņš uz austrumu virzienu ir koncentrējies visvairāk, uzskata A.Dimants."V.Zatleram var pārmest, ka ir stipri samazinājušās aktivitātes tā saukto ES veco dalībvalstu virzienā, izņemot Somiju. Protams, laiks ir cits un uzdevumi ir citi, un Vairas Vīķes-Freibergas laikā vizītes bija biežas, tomēr Latvijai vienmēr ir svarīgi cieši sakari pāri Baltijas jūrai – ar Ziemeļvalstīm un Vāciju. Nav noslēpums, ka Valdim Dombrovskim izveidojušās tuvākas attiecības ar Berlīni nekā V.Zatleram," viņš teica."V.Vīķei-Freibergai tiešām lieliski izdevās pārstāvēt Latviju ļoti svarīgā laikā – pirms iestāšanās ES un NATO. Tieši viņa izšķiroši ietekmēja, ka mūsu valsts ceļš uz ES un NATO bija sekmīgs, un viņas mērķi izrietēja no Latvijas tautas gribas. Taču viņas iekšpolitiskā darba kārtība bija pakļauta ārpolitiskajai, kaut gan ārpolitika parasti ir iekšpolitikas turpinājums, nevis otrādi. Tas parāda, ka iekšpolitikā viņai nebija tik skaidru uzstādījumu," domā A.Dimants.Guntim Ulmanim savukārt bija jāstrādā pavisam citā situācijā – pēc būtības viņš no jauna iedibināja Valsts prezidenta institūciju, ieskaitot spēles noteikumus, kurus V.Zatlers tagad ir pamainījis, uzņemoties patstāvīgāku lomu. Otrs būtisks G.Ulmaņa darbs bija Krievijas karaspēka izvešana, par ko viņš stingri nostājās."Tomēr jāatzīst, ka prezidenta patstāvīgā loma ir iespējama lielākoties tad, kad valdības ir nestabilas, un G.Ulmaņa laikā ministru prezidenti, kaut arī bieži mainījās, tomēr bija spēcīgāki. Viņa loma iekšpolitiskās darba kārtības noteikšanā nebija manāma – tas spilgti parādījās, otrreiz par premjeru nominējot Andri Šķēli, kurš pats bija atkāpies," saka A.Dimants.