Daudzi no šo valstu vadītājiem pašlaik ir pulcējušies NATO samitā, kas notiek Strasbūrā un Kēlē, lai spriestu par drošību. Tas tomēr nenozīmē, ka mainīta sarunu tēma.
Iedomājieties, kas notiktu ar šodien tik trauslo starptautisko finanšu sistēmu, ja kāda mūsu pilsēta pieredzētu vēl vienu plašu teroristu uzbrukumu. Kas notiktu ar investīcijām un izaugsmi, ja būtu nopietni apdraudēta brīva enerģijas plūsma? Vai valstu ekonomikas, kurām smagi jācīnās, lai noturētos, varētu izvairīties no nopietniem postījumiem, ja tās piedzīvotu kiberuzbrukumus, līdzīgus tiem, kādi pirms pāris gadiem notika Igaunijā?
Šīs bažas ir patiesas. Drošība nav luksusprece, bez kuras spiedīgos apstākļos var iztikt. Tā ir mūsu labklājības stūrakmens. Tāpēc šodien drošību, tāpat kā ekonomiku, var celt tikai daudznacionālā sadarbībā. Tādēļ šī NATO galotņu tikšanās mums nozīmē daudz vairāk nekā tikai svinības. Tā ir sanāksme, kurā alianses vadītājiem ir jāpanāk konkrēti rezultāti.
Pirmkārt un galvenokārt, ir jāiezīmē kopīgs kurss attiecībā uz Afganistānu. Pagājuši astoņi gadi kopš talibu režīma gāšanas, un daudzas teroristu grupas, jo sevišķi Al Qaeda, zaudējušas savu drošo patvērumu. Kopš tā laika gūti ievērojami panākumi - normāls dzīves ritms atgriežas vietās, kur tāds nekad nav bijis, sievietes bauda vēl nepieredzētu brīvību un vietu sabiedriskajā dzīvē, un teroristiem Afganistānā nav miera.
Godīgi vērtējot, jāsecina, ka nebūt neesam sasnieguši to, kur vēlējāmies būt. Gan Afganistānā, gan aiz tās robežām - Pakistānā - joprojām uzliesmo nemieri, korupcija un narkotikas ir ikdiena, starptautiskās palīdzības pasākumi ir pārāk sadrumstaloti. Mums jāstrādā labāk, pirms sāk zust starptautiskās sabiedrības izturība un afgāņu tautas pacietība.
Pēdējo mēnešu laikā prezidents Obama ir plaši apspriedies ar saviem sabiedrotajiem, kamēr Amerikas Savienotās Valstis izvērtē tās vispārējo pieeju šim jautājumam un formulē savu nostāju.
Samitā būs iespējama plaša viedokļu apmaiņa, un, es ceru, tiks panākta vienošanās par kopīgu sabiedroto rīcību, ņemot vērā jauno ASV pieeju - lielāku atbalstu Pakistānai, lielākus centienus policijas nostiprināšanā, saskaņotāku palīdzības sniegšanu un jūtamāku Afganistānas valdības rīcību korupcijas apkarošanā.
NATO dalībvalstu vadītāji apspriedīs arī vienotu rīcību attiecībā uz vēl vienu būtisku XXI gadsimta drošības elementu - patiesu partnerattiecību veidošanu ar Krieviju.
Mums ir pietiekami daudz kopīgi veicamu darbu, kas nestu abpusēju labumu, - gan attiecībā uz Afganistānu, gan pretraķešu aizsardzību un terorismu.
Abām pusēm ir lielas iespējas daudz ko uzlabot. Nav noslēpums, ka NATO ir visdažādākie viedokļi par Krieviju - sākot ar ļoti piesardzīgu, līdz pretimnākošam. Kamēr nebūsim sašaurinājuši šo diapazonu, būs grūti efektīvi attīstīt attiecības ar Krieviju un izlemt, kad tai piekrītam un kad ne. Tomēr arī Krievijai jāizlemj, vai tā atzīst NATO vēlmi veidot partnerattiecības vai arī tā turpinās uzlūkot NATO caur sen izbeigtā aukstā kara prizmu.
Vēl viens šīs galotņu tikšanās uzdevums būs jau tagad sākt gatavoties nākotnes izaicinājumiem.
NATO dalībvalstu vadītāji pieņems deklarāciju par alianses drošību, kurā ne tikai tiks vēlreiz apliecināta NATO sūtība, bet arī vispārējos vilcienos tiks noteikti NATO rīcības virzieni nākotnē.
Ceru, ka tikšanās laikā pašos pamatos pārskatīsim NATO Stratēģisko koncepciju, kas ir viens no svarīgākajiem alianses pamatdokumentiem, lai panāktu sabiedroto vienprātību par NATO darbību XXI gadsimtā, arī kiberaizsardzības vai enerģijas drošības jomās, kurās, esmu pārliecināts, NATO būtu jāiesaistās ar savu unikālo ieguldījumu.
Šoreiz samērā īsajā tikšanās laikā divdesmit astoņiem NATO valstu vadītājiem būs darba pilnas rokas. Tomēr darbs nenovērsīs no dažu svarīgu notikumu atzīmēšanas.
Sabiedrotie sirsnīgi apsveiks prezidenta Sarkozī lēmumu par Francijas pilnīgu atgriešanos NATO. Albānija un Horvātija ieņems savu vietu NATO kā divdesmit septītā un divdesmit astotā dalībvalsts ar visām to tiesībām un pienākumiem.
Galotņu tikšanās būs arī NATO sešdesmitās gadadienas svinības. Šomēnes kāds žurnālists rakstīja: "Kad alianses ir uzvarējušas, tās iet bojā." Taču NATO ir sveika un vesela, jo tai joprojām jāveic sava vienreizīgā misija - būt vietai, kur Eiropa un Ziemeļamerika stāv plecu pie pleca, kopīgi spriež un kopīgi rīkojas, lai garantētu savu kopīgo drošību.
Šī NATO loma šīs nedēļas nogales samitā no jauna tiks uzsvērta un nostiprināta.