Nacisti nošāva ne tikai kolekcionāru un viņa ģimenes locekļus, bet arī poļu ķirurgu un viņa palīgu, kas bija ieradušies Gutnajera dzīvoklī, lai veiktu operāciju. Par necilvēcīgā nozieguma mēmo liecinieku kļuva holandiešu gleznotāja Pītera de Grebera darbs ar dziedoša zēna portretu — vienu no retajiem Gutnajera kolekcijas dārgumiem, ko kolekcionārs bija saglabājis pēc nacistu iebrukuma Polijā un Varšavas ebreju sadzīšanas geto. Iespējams, ka 70x52 centimetrus lielo gleznu paķēra kāds no latviešu policistiem, kas 1942.gada vasarā palīdzēja nacistiem uzraudzīt Varšavas geto. Pēc vairāk nekā 60 gadiem glezna "uzpeldēja" Londonas izsoļu nama Christie"s izsolē. Aprīļa beigās uz koka pamatnes darinātā glezna Zēns profilā, dziedošs neīstā ovālā tika pārdota par 46 100 sterliņu mārciņu (40 800 latu). Šī summa nešķiet īpaši liela, ņemot vērā, ka pasaules lielāko izsoļu namu Christie"s un Sotheby"s pārdoto mākslas darbu vērtība pagājušogad sasniedza aptuveni deviņus miljardus ASV dolāru un kopējais mākslas darbu tirgus apgrozījums tiek lēsts uz 25—30 miljardiem dolāru gadā. Taču nelielās gleznas stāsts ir ievērības cienīgs, jo dziedošais zēns kļuvis par XX gadsimta vēstures traģiskāko notikumu liecinieku.
Unikāls stāsts
"Šajā lietā savijušās māksla, vēsture un politika. Pati glezna palikusi otrā plānā, priekšplānā izvirzās holokausta tēma," stāsta latviešu kolekcionārs Juris Mezaks. Tieši viņa rokās glezna nonāca padomju laikā. Jā, šī glezna vairāk nekā pusgadsimtu atradusies Latvijā! Mezaks saka, ka pie gleznas ticis 80.gados: kādam viņa draugam nomiris tuvinieks, bet mantinieks nolēmis atvadīties no nelaiķa atstātā mākslas darba.
Gleznas vēsturei tagad pievērsusies arī Saeimas frakcija Saskaņas centrs un deputāts Boriss Cilevičs, kas nosūtīja vēstuli ģenerālprokuroram Jānim Maizītim ar lūgumu noskaidrot, kā Varšavas geto nolaupītais mākslas darbs no Latvijas nonācis Londonas izsolē.
Iespējams, nedaudz vairāk par to, kas noticis ar gleznu laikā pēc Otrā pasaules kara gadiem līdz mūsdienām, zina tieši Mezaks. Viņš ir pensionēts Iekšlietu ministrijas darbinieks un apgalvo, ka centies pētīt konkrēto jautājumu. Pastāstīt Dienai par gleznas vēsturi viņš pieteicās pats, bet tad pieprasīja finansiālu atlīdzību par informācijas sniegšanu. Diena šādam darījumam nepiekrita. Līdzīgas sarunas viņam esot bijušas ar Izraēlas presi.
"To, kā glezna nokļuvusi Latvijā, Dievs vien zina," sarunā ar Dienu izsakās Mezaks, norādot, ka par mākslas darba nonākšanu mūsu valstī iespējami tikai minējumi.
Holandiešu gleznotājs Pīters de Grebers (1600—1652) dziedošā zēna portretu uzgleznojis XVII gadsimta 20.gados. Hārlemas gleznotājs savā daiļradē ietekmējies no Rubensa un Rembranta darbiem. Viņam padevās portretu gleznošana. Par gleznas turpmāko likteni nav gandrīz nekādas informācijas, vien zināms, ka 1917.gadā tā nonākusi Abes Gutnajera īpašumā. Glezna tolaik piederēja poļu kolekcionāram Vojceham Kolasiņskim, pēc kura nāves kolekcija tika pārdota izsolē Berlīnē. Dziedošo zēnu nopirka Gutnajers, kurš starpkaru periodā bija ievērojams Varšavas kolekcionārs.
Izrēķināšanās ar ebrejiem
1939.gadā Polijā iebruka nacistiskās Vācijas karaspēks, kas sāka represijas pret ebrejiem. 1940.gada oktobrī tika izveidots Varšavas geto, kur sadzina ebrejus, lai nošķirtu viņus no pārējiem Varšavas iedzīvotājiem. Uz geto bija spiests pārcelties arī Gutnajers ar savu ģimeni. Kad ebrejiem pavēlēja doties uz geto, Gutnajers no saviem mākslas darbiem izvēlējās paņemt līdzi dziedošā zēna portretu, jo tas bija gleznots uz koka pamatnes, tādēļ bija vieglāk pārvadājams un noturīgāks pret bojājumiem.
1942.gada vasarā nacisti nolēma sākt masveida izrēķināšanos ar Varšavas geto ebrejiem, kas tika pārvesti uz Treblinkas nāves nometni. Par vienu no pirmajiem zvērību upuriem kļuva Gutnajers ar savu ģimeni. 1942.gada 21.jūlijā pie Gutnajera ieradās poļu ķirurgs Francišeks Rašeja ar savu palīgu Kazimežu Pollaku, lai viņa miteklī Varšavas geto veiktu plānotu operāciju. Lūk, kā turpmākos notikumus apraksta Polijas laikraksts Gazeta Wyborcza, kas pētījis Gutnajera nāves apstākļus: "Kad ārsti ķērās pie darba, kāpnēs atskanēja rīboņa. Dzīvoklī iebruka vairāki formās tērpti vīrieši. Pavēles deva vācietis, esesietis. Viņu pavadīja vīri no policijas palīgspēku vienības, kas bija veidota no lietuviešiem un latviešiem." Iebrucēji nogalināja Gutnajeru, poļu ārstus un visus klātesošos, arī Gutnajera sievu Regīnu, meitu Stefāniju, znotu un mazmeitu.
Šo gadījumu savos memuāros aprakstījis arī Varšavas pianists Vladislavs Špīlmans, kura dzīvesstāsts iemūžināts Romāna Polaņska filmā Pianists. Špīlmans raksta: "Todien notika incidents, kas satricināja Varšavu abās mūra pusēs. Ievērojamais poļu ķirurgs, Poznaņas universitātes profesors Rašeja bija uzaicināts uz geto, lai veiktu sarežģītu operāciju. Kad viņš bija ieradies dzīvoklī un sācis darbu, telpā iebruka esesieši. Viņi nošāva uz operācijas galda narkozē gulošo pacientu, pēc tam arī ķirurgu un visus pārējos dzīvokļa iemītniekus."
Viens no Varšavas geto sacelšanās līderiem Mareks Edelmans ir pārliecināts, ka šis noziegums bija hitleriskā terora akts, lai salauztu ebreju pretestību pirms plānotās izvešanas uz nāves nometnēm. Ebreju transportēšanu uz Treblinkas nāves nometni uzraudzīja arī nacistu rokaspuiši no Latvijas, Lietuvas un citām Austrumeiropas zemēm.
Versijas par latviešu līdzdalību
Nacistiem pakļautās Latvijas policijas vienības 1942.gada vasarā tika nosūtītas uz Poliju, kur 22. un 272.policijas bataljons veica Varšavas geto ārējo apsardzi. Daļa latviešu piedalījušies arī ebreju konvojēšanā uz nāves nometni. Iespējams, ka nacisti uz Gutnajera ģimenes iznīcināšanas akciju paņēma līdzi kādu no latviešiem. Gazeta Wyborcza spriež, ka vācieši droši vien atrada Gutnajera naudu un dārglietas, bet gleznu atļāva pievākt kādam no latviešiem, jo nenojauta ārēji necilā mākslas darba patieso vērtību. Protams, tā ir tikai viena no versijām, jo glezna varēja nokļūt Latvijā arī kopā ar vāciešiem vai padomju karaspēku.
Vērtīgā glezna acīmredzot ilgus gadus nogulēja aizmirstībā, bet 70.gados atkal nonāca kolekcionāru redzeslokā. Mezaks stāsta, ka iegādājies gleznu un kļuvis par tās "labticīgo ieguvēju", jo neesot nojautis par gleznas traģisko vēsturi. Viņš arī neesot zinājis, ka glezna ir vērtīgs holandiešu vecmeistara darbs. Tomēr glezna bija ievērojama ar neparasto materiālu un formu.
"Ar kolekcionēšanu nodarbojos jau 40 gadu, bet neko tādu nebiju redzējis. Tātad lietai jābūt retai," atceras Mezaks. Viņš iedevis gleznu Latvijas mākslas ekspertiem novērtēšanai. Tie atbildējuši, ka gleznai nav lielas vērtības, proti, tā ir mazvērtīgs nezināma autora darbs. Kolekcionārs tomēr nolēma to iekonservēt un nosūtīja uz Londonas izsoļu namu Christie"s, lai tā eksperti noskaidrotu gleznas vērtību. Taču arī britiem tas nebija pa spēkam, un glezna tika raksturota kā "XVIII gadsimta angļu skolas" nezināma autora darbs.
2006.gada martā glezna tika iekļauta izsolē. Iespējamā cena tika novērtēta uz 800—1200 mārciņu (710—1060 latu). Taču īsi pirms pašas izsoles Mezaks saņēmis ziņu, ka tās pārdošanas process ir apturēts. Atklājies, ka šis darbs iekļauts Polijas Kultūras ministrijas katalogā, kurā apkopotas ziņas par Otrā pasaules kara laikā pazudušiem mākslas darbiem.
Gleznas autoru bija izdevies atšifrēt amerikāņu mākslas ekspertam Pīteram Satonam. Viņš atcerējās, ka Stokholmas muzejā Nationalmuseum ir līdzīga Pītera de Grebera glezna, kurā attēlota dziedoša meitene.
Peļņu sadala uz pusēm
Lietas risināšanā iesaistījās Polijas Ārlietu ministrija, kas gandrīz divus gadus vadīja sarunas ar Latvijas kolekcionāru un Gutnajera mantiniekiem, lai panāktu visām pusēm pieņemamu risinājumu. Gutnajera dēls Ludviks kara laikā cīnījās pret nacistiem un izdzīvoja. ASV dzīvo viņa atraitne Eva, dēls Stīvens un meita Kristīna. Gazeta Wyborcza informē, ka pēc ilgām sarunām pieņemts lēmums, saskaņā ar kuru peļņa no gleznas pārdošanas tiks sadalīta uz pusēm starp Latvijas kolekcionāru un Gutnajera mantiniekiem. Šogad glezna atkal parādījās Christie"s izsolē, kur tās vērtība tika lēsta uz 20 000—30 000 sterliņu mārciņu. Izsolē gleznas cena palielinājās līdz 46 100 mārciņu.
"Gleznas prognozētā vērtība bija 20 000—30 000 mārciņu. Mēs esam priecīgi, ka pārdošanas cena bija lielāka par gaidīto," vēsta Christie"s pārstāvis Metjū Petons. Pirms dažiem gadiem Christie"s izsolē viens no Pītera de Grebera darbiem Jauna vīrieša portrets persiešu drānās tika pārdots par 430 000 dolāru. Par cenu nežēlojas arī Mezaks: "Nekad nav tik daudz, lai nebūtu vairāk; nekad nav tik maz, lai nebūtu mazāk."
Gleznu iegādājās Londonā dzīvojošais nīderlandiešu kolekcionārs Džonijs van Hēftens, kurš specializējies holandiešu vecmeistaru gleznu tirdzniecībā. Polijas puse pirms izsoles gribējusi uz mēnesi nogādāt gleznu Varšavā, lai izstādītu Vēstures muzejā un plašāk iepazīstinātu poļus ar ebreju antikvariātu darbību pirmskara Polijā. Taču šim nodomam nepiekritis Latvijas kolekcionārs, kurš pieprasījis apdrošināt gleznu par miljons mārciņām.
Polijas mākslas tiesību eksperts Vojcehs Kovaļskis, kurš vadīja sarunas par gleznas pārdošanas noteikumiem, sarunā ar aģentūru Associated Press atzīst, ka ir pateicīgs par gleznas nosargāšanu. "Mēs esam priecīgi, ka glezna netika iznīcināta un tagad ir atgūta, bet tā bija nonākusi privātā īpašumā un Polijai nebija izredžu dabūt to atpakaļ.".