Elles hronikas – Čečenijā pastrādāto noziegumu dokumenti

Pēc Sergeja Meļņikova domām, čečenu tautas iznīcināšana esot notikums, par kuru nedrīkst klusēt. Par to ir jārunā un visus vainīgos šajā genocīdā jātiesā starptautiskajai tiesai. Pirmajiem tiesā jānonākot Krievijas valsts vadītājiem. Izstādi Sergejs Meļņikovs paredzējis parādīt arī daudzās Eiropas valstu galvaspilsētās. Ar viņu Tbilisi sarunājas Atis Klimovičs.**Vai piekrītat, ka nav bijusi tik laba fotoizstāde par Čečenijas kariem un diezin vai varētu būt vēl labāka?**Paldies par novērtējumu. Es tam piekrītu. Es jau neesmu šo darbu autors, tā ir Nataša Medvedeva. Esmu mākslinieciskais direktors un bilžu redaktors, kas atlasīja šos darbus, kas izveidoja izstādi. Man ir vienpadsmit tūkstoši negatīvu. Ja no vienpadsmit tūkstošiem negatīvu jāatlasa darbus izstādei, iespējams sasniegt labu līmeni. Izstādē redzamas cilvēka sāpes. Tajā ir maz kara šausmu, arī līķu nav daudz, neredz norautas galvas. Man ir tādi negatīvi, tomēr domāju, ka nav ētiski rādīt publikai tādas lietas. Pietiek jau ar to, kas ir - pietiekami spēcīgi bliež pa smadzenēm. Tāpēc es domāju, ka šī ir ļoti spēcīga izstāde, un esmu absolūti pārliecināts, ka izstāde _Elles hronikas_ darbojas pret Kremli, pret noziedzniekiem Krievijas valdībā, pret Krievijas kara noziedzniekiem. Izstāde ir iedarbīgāks ierocis par visiem čečenu kaujiniekiem kopā.**Cik aktuāli ir Čečenijas kari tagad?**Paskatīsimies uz to no cita skatu punkta – 1945.gadā 8.maijā fašistiskā Vācija bija sagrauta. Varēja taču pateikt – mēs uzvarējām, kapitulācija ir parakstīta, viss ir kārtībā, ko vēl vajag? Jūs veidojat valsti, ievērojot mūsu noteikumus, tomēr sabiedrotie nolēma noorganizēt Nirnbergas tribunālu, jo noziedzniekiem ir jānes kriminālā atbildība jebkurā gadījumā. Tāpat starptautiskajai tiesai jānodod arī Krievijas augstākā politiskā un militārā vadība. Lūk, šīs te fotogrāfijas ir pilnīgi pietiekams juridiskais dokuments, lai izvirzītu apsūdzību tiesā. Analoģiskas fotogrāfijas no fašistu koncentrācijas nometnēm un filtrācijas nometnēm kalpoja par juridisko bāzi un pamatojumu nāves sprieduma pasludināšanai Vācijas augstākajai militārajai un politiskajai vadībai. Es neredzu iemeslu, kādēļ šos dokumentus nevarētu izmantot tieši tāpat. Cita lieta, ka starptautiskā sabiedrība neatlaidīgi piever acis uz to, ka tie ir kara noziegumi. Turklāt kara noziegumi pret cilvēci. Starptautiskajai sabiedrībai vajadzētu domāt nevis par to, kā draudzēties ar Krieviju, bet par to, kā tiesāt Krieviju. Šajā gadījumā Čečenijas statuss nav svarīgs. Vai tā ir Krievijas sastāvā, vai ārpus – neviens nav devis tiesības nogalināt desmitiem tūkstošus bērnu, desmitiem tūkstošu sieviešu. Ko tas nozīmē - šaut ar reaktīvajām raķetēm uz pilsētu vai ciemu! Tas ir kara noziegums. Domāju, ka agri vai vēlu Krieviju sagaida bēdīgas beigas. **Jūs esat ASV pilsonis?**Jā, divdesmit gadu. **Kāpēc pasaule uz to piever acis?**Pirmkārt, trūkst informācijas, jo Maskava ļoti pamatīgi parūpējusies par savu militāro operāciju, kara noziegumu noslēpšanu. Otrkārt, Maskava čakli pastrādājusi, lai pasaules acīs čečenus padarītu par noziedzniekiem. Es tiekos ar čečeniem, es pazīstu viņus. Viņi ir kā bērni, cilvēki, ar kuriem var manipulēt. Viņiem trūkst izglītības, karo jau otrajā vai trešajā paaudzē pēc kārtas. Viņi ir absolūti patiesi, taču apsūdzēti visos noziegumos un apriori padarīti par noziedzniekiem. Vesela nācija padarīta par noziedzniekiem. Krievija atkārtoja Staļina ceļu. Tikai Staļins viņus izsūtīja, viņi mira vagonos un izsūtījumā, bet šodien Krievija ar viesuļuguni noklāj pilsētu, ciematu. Novietosim sevi viņu vietā. Teiksim, atnāks uz mūsu māju – pie manis, pie jums – kaut kādi kaujinieki. Nav svarīgi, no kurienes viņi atnāks, bet nogalinās mūsu bērnus, mūsu mātes. Ko mēs darīsim? Ja esam normāli cilvēki, tad paņemsim automātu un sāksim viņus nogalināt. Citas iespējas nav. Amerikā valda informatīvais vakuums. Tomēr aizvien vairāk cilvēku pasaulē saprot, ka viņiem ir darīšana ar krimināliem truleņiem. **Kāpēc atvedāt izstādi uz Gruziju?**Tāpēc, ka Gruzija var kļūt par nākamo upuri. Krievijas karaspēks atrodas 40 kilometru attālumā no galvaspilsētas un tankam tas ir vienas stundas brauciens. Gribēju atbalstīt šo valsti, parādīt cilvēkiem – ne tik daudz pašiem gruzīniem, jo viņi pēc augusta notikumiem labi zina, kas ir krievu armija, bet gan galvaspilsētas viesiem dot iespējas to ieraudzīt. Izstādi speciāli ieplānoju atklātā vidē, pilsētas centrā. Nedēļas laikā to apskatīja vismaz piecpadsmit, divdesmit tūkstoši cilvēku. Lai kādu zāli es būtu noīrējis, kādu naudu iztērējis par reklāmu, ievilināt cilvēkus uz izstādi ar fotogrāfijām par karu neizdotos. Atnāktu simts, varbūt divi. Vēlos šo izstādi vest uz daudzām valstīm pēc kārtas. Uz daudzām pilsētām ASV – to vēlos īpaši - tad mainīsies attieksme pret kara politiku. XXI gadsimtā risināt jautājumus ar kara metodēm var tikai īsti teroristi – tādi kā tamilu tīģeri vai arī cilvēki, kam nav ko zaudēt. Tie ir pamatīgi sazagušies un, lai izvairītos no stāšanās savas tautas tiesas priekšā, met šo tautu kara gaļasmašīnā. Un to dara Krievija. Šo valsti nevar salīdzināt ar PSRS. Padomju Savienība bija varena valsts, varena militārā sistēma, kas turējās uz durkļiem. Un tā ar durkļu palīdzību izplatīja savu ideoloģiju, bet kāda ideoloģija ir Krievijai! Vienīgi nauda, vēlme sagrābties pēc iespējas vairāk. Kādi tagad durkļi? Tas ir smieklīgi. Vai Melnās jūras kara flote būtu uzskatāma par spēku? Tur pietiks ar vienu amerikāņu fregati, lai visu Krievijas floti piecās minūtēs nogremdētu. Tie ir septiņdesmito gadu kuģi un XXI gadsimta fregate. **Ko domājat par augusta karu Gruzijā?**Tas ir tikai mans viedoklis. Mēs nezinām, kā šis karš tika apturēts. Varam tikai minēt, ka tika apturēts mākslīgi, to visi saprotam. Es domāju, ka notika saruna pa telefonu vai kādā citā formā, ka puišiem no Kremļa tika pateikts, ja viņi ies tālāk, tad visi viņu rēķini ārzemju bankās, valdījumi ārvalstu kompānijās, kam ir simtprocentīgi krimināls saturs, pazudīs. Turklāt noziedznieki ir prezidents un arī Valsts Domes locekļi. Neticat man – atveriet Interpola mājas lapu. Tur konkrēti, apsūdzot pašos šaušalīgākajos noziegumos, slepkavībās, radioaktīvu materiālu lietošanā cilvēka indēšanā ar neprognozējamām sekām tādā pasaules metropolē kā Londona, tiek meklēts cilvēks, kas sēž Krievijas Valsts Domē. Oficiāli sēž. Jūs varat nosaukt citu valsti, kur Interpols meklē valdības locekļus? Tie ir kriminālnoziedznieki. Man ir ļoti žēl, ka manas valsts prezidents, kuram ir vienā no labākajām juridiskajām skolām pasaulē iegūts diploms, tomēr, ņemot vērā kaut kādus politiskus apsvērumus, spiež roku noziedzniekam. Tad arī kuklusklanu vajadzētu ielūgt uz ASV kongresu cerībā, ka viņi tiks pāraudzināti. **Kāda bija reakcija uz izstādi Tbilisi? **Es nesaukšu uzvārdu, minēšu tikai amatu. Tā ir norāde, ka politiķi sāk saprast, ar ko viņiem darīšana. Man bija tikšanās ar vienu no gruzīnu vicepremjeriem. Tad nu mēs sēžam viņa kabinetā, runājam un kādā brīdī viņš saka – es saprotu, ka viņi ir truleņi - Krievijas valdība. Tas ir skaidrs, taču nesaprotu vienu, kāpēc viņi visi ir tādi. Tā bija izglītota cilvēka reakcija, kuram aiz muguras ir Jēlas universitāte. Bet tauta – izstādē tā raud, saka paldies. Visu laiku nāca klāt. Nedēļas garumā tur no rīta līdz vakaram sēdēja Alla Dudajeva. Cilvēki saprata, kāpēc izstāde atvesta tieši uz Tbilisi. Saprata, ka šī izstāde nav par čečeniem, bet par Kaukāza tautām. Četrdesmit divi tūkstoši bērnu gāja bojā Čečenijā. Tur jau nebija tikai čečeni vien. Sākumā daudz bija arī krievu. Četrdesmit divi tūkstoši tikai saskaņā ar Maskavas oficiālo statistiku. Gruzijā lēmums par izstādes atvešanu uz šejieni tika pieņemts augstākajā politiskajā līmenī. Es labi saprotu, turklāt ņemot vērā manu biogrāfiju, ka mana atbraukšana un tādas izstādes atvešana, turklāt kopā ar Allu Dudajevu, uzreiz kļūst par politisku jautājumu. Gribu pateikt paldies tiem cilvēkiem, kas pieņēma šo lēmumu. Izstāde ceļos pa Eiropu. Tur bija ziedojumu kastīte un ziniet, cik naudas tika saziedots pirmajā dienā – 130 dolāru. Tas ir diezgan daudz, es neesmu pārliecināts, ka Ņujorkā izdotos savākt tādu naudu. Bet šī taču ir trūcīga valsts. Otrajā dienā bija gandrīz tikpat. **Jūsu viedoklis par Krievijas iedzīvotājiem gan ir ļoti negatīvs?**Jā, par Krieviju man ir cits viedoklis. Simts gadu laikā ir noticis gigantisks sociālais eksperiments. Šajā tautā, es nesaku krievi, es saku – krieviski runājošie, jo tur ir sajaukums, tīru krievu vienkārši nav. Tad, lūk – ir notics gigantisks čekistisks eksperiments, kurā tikuši iznīcināti labākie tautas pārstāvji. Tās bija revolūcijas, pilsoņkarš, karš pret zemniekiem, par kuru zina tikai retais, kad Tuhačevskis ar gāzēm indēja zemniekus. Tad _Gulags _ar lielajām tīrīšanām, Otrais pasaules karš, disidentu viļņi, kas aizbrauca un gāja bojā. Piecās paaudzēs gāja bojā labākie tautas pārstāvji. Un ko jūs tagad sagaidāt – Nobela prēmijas laureātus? **Vai no Krievijas jau bija reakcija par izstādi?**Protams. Tās bija piecstāvu rupjības. Turklāt mēs jau nerunājam par blogeriem. Mēs runājam par oficiālo reakciju. Uzstājās Aleksandrs Dugins – Putina un Medvedeva skolotājs. Viņš savā rakstā centās apliet ar dubļiem Allu Dudajevu zākājoties, ka viņa jau ir izgājusi pie vīra – lūk, tādā līmenī tas darīts. Dugins stāsta, ka mums maksā naudu par Krievijas apmelošanu, ka neļaujam tai piecelties stāvus. Bet kurš tad viņu ir nolicis uz ceļiem! Kuram noziedzniekam patiks, ka tiek uzrādīti pierādījumi par viņa noziegumiem. **Pastāstiet nedaudz par Natāliju Medvedevu.**Ar šā projekta dzimšanu viņa bija spiesta kopā ar savu mazo dēlu atstāt Krievijas Federāciju. Mēs viņai to ieteicām. Tā ir apbrīnojami drosmīga sieviete. Iedomājieties – jauna meitene, kas ņem rokās fotokameru un brauc uz karu, uz septiņiem gadiem. Neviens viņu uz turieni nesūtīja, citādi nebūtu šo negatīvu – tie būtu nodoti redakcijā. Viņa brauca dažādu redakciju uzdevumā, bet pamatā atradās tur pēc savas iniciatīvas septiņus ilgus gadus. Kad Basajevs sagrāba ķīlniekus Budjonovskā slimnīcā, Natālija pieteicās par brīvprātīgo ķīlnieci kādas grūtnieces vietā. Raksturīgs piemērs, pēc pusstundas Natāliju spēcīgi ievainoja ar krievu lādiņa šķembu. Lai gan viņai bija ļoti nopietns ievainojums, neraugoties uz to, viņa kļuva par ķīlnieci. Saraksts iepriekš bija liels, liels. Visi varoņi – kāds nokliedzās – apmaināmies! Bet pēc atbraukšanas uz Budjonnovsku, kad ieraudzīja līķus, izdzirdēja šāvienus, tad saraksts kļuva ļoti īss. Tur pat desmit cilvēku neiznāca. Tomēr viņa aizgāja līdz galam un tika apmainīta pret grūtnieci. Man arhīvā ir fotogrāfija, kur uzreiz pēc apmaiņas Basajevs sēž ar kaujiniekiem un absolūti jūsmīgām acīm skatās uz Natāliju. Šie cilvēki redzēja viņas drosmi un, protams, pat ar pirkstu viņu nebūtu aiztikuši. Jā, viņa teica, tas bija pēc tam, bet sākumā bija bail. Pēc tam Jeļcins izdeva dekrētu, ka visi, kas brīvprātīgi tika apmainīti pret ķīlniekiem, tiks apbalvoti ar Varonības ordeni. Natālija uz to Jumaševam pateica, ka Varonības ordeni no bendes rokām nepieņemšot. Jumaševs dīvaini uz viņu paskatījies un Natālija no šī saraksta pazuda. It kā viņas nebūtu nemaz bijis. Saprotiet, pat varoņus viņi paši ieceļ un apstiprina. Gribu šo izstādi sākumā parādīt bērniem ASV. Es domāju, ka vērsīšos pie mūsu federālās valdības, lai šo izstādi iekļautu skolas programmā obligātā kārtā. **Kā jums izdevās izbēgt no PSRS?**Es pirms tam desmit gadus jaucu prātu VDK, ar čekas palīdzību braucu uz Japānu, kur lasīju lekcijas par _Gulaga_ vēsturi, arī uz Dienvidkoreju – iedomājieties, tas bija padomju laikā – Dienvidkorejā. VDK domāja, ka es lasu pavisam citas lekcijas. Tolaik Dienvidkorejā ne tikai diplomātiskās, pat tirdzniecības pārstāvniecības nebija. Es atlidoju uz Japānu, noformēju sev Dienvidkorejas vīzu. Kad čeka saprata, ka es viņus izmantoja – viņi gribēja mani sagrābt, bet Sergeja tur vairs nebija. Sergejs paņēma sievu un mazo bērnu, un naktī pamāja ar roku Padomju Savienībai. Izdevās nelegāli pāriet padomju robežu un nokļūt Mongolijā, tālāk Ķīnā. Pēc tam tur _CBS News_ mani ilgi slēpa. Viņi griezās ANO ar lūgumu piešķirt visai ģimenei politiskā bēgļa statusu. Tika veikta ļoti spēcīga pārbaude. Manās lekcijās izmantoju izstādi, kas saucās PSRS apsūdzēšana izmēģinājumos ar cilvēkiem. Tā bija fotografēšana Magadanas nometnēs, kur tika izdarīti izmēģinājumi ar cilvēka smadzenēm. Es zinu, ka _CBS News _uz Magadanas nometnēm sūtīja korespondentu, nezinu – vai legāli vai nelegāli, uzzināt, vai patiesībai atbilst tas, ko es rādīju un stāstīju. Protams, tika iztaujātas arī Japānas un Dienvidkorejas universitātes – viņi savāca ziņas, pārliecinājās, ka es stāstu patiesību. Tad ANO man piešķīra bēgļa statusu. Mūs vajadzēja izvest no Ķīnas – tur uzturējāmies nelegālā statusā. Jebkurā brīdī ķīnieši varēja mūs deportēt atpakaļ. Amerikāņi mūs iesēdināja lidmašīnā Pekinā, milzīgi liela skaita apsargu ielenktus. Lidostā redzēju, ka tur bija gandrīz vai visi ASV vēstniecības darbinieki – kas smēķēja, kas dzēra ūdeni, stūros stāvēdami, gaidīja jebkuru provokāciju. Mūs izveda uz Taizemi, kur noformēja bēgļu dokumetus, Amerika piekrita mūs uzņemt.