Jaunzeme-Grende: mēs ļoti vēlētos reformu ministru

Reformu ministrs ! Šāda ideja var nobriest tikai komandadministratīvo pārvaldes modeli īsteni mīlošu un galvenais,saprotošu cilvēku prātos.Un runa nav par pārpratumu.Šī ideja atbilst Vašingtonas paspārnē mītošo un ģenerālo līniju īstenojošo SVF klerku iecerei - pasaules pārvaldību nodrošināt uz mazo un vidējo valstu pietiekami ātras desuverenizācijas īstenošanas bāzes.Reformu ministrs ir tieši tas kas vajadzīgs,nekādas pašdarbības ko vientieši dēvē par iniciatīvu,tikai apstiprināti plāni vispasaules pārvaldības modeļa ietvaros.

Par reformu ministri,protams,vēlas kļūt Grendes kundze,kura ,lai pievērstu sev uzmanību,ķērc vienā ķērkšanā.Viņas ķērcieni ir PRETĪGI.

Likvidēsim un radīsim citas ministrijas. Elementāra neizpratne par valdību (arī Satversmi) un tādas "idejas" šī pilsone pauž visai bieži. Tas laikam no darba pieredzes Parex bankā.

Pirmkārt visam jābūt atklātam. Kurā ministrijā, kādas funkcijas, par kādu naudu veic (ļoti detalizēti). Lai tādu sastādītu, Vienai ministrijai vajag ~ 2 cilvēkmēnešus darba. Ja tas būtu publicēts, tad nevajadzētu speciālu ministru. Tad arī valsts budžets būtu pilnīgi saprotams. Pagaidām viss turās uz noslēpumiem, neviens īsti nezina kas ko valstī dara un par ko saņem naudu. Sviests

Premjeram ir jābūt šim reformu ministram, citādi būs vēl viens peramais ar veselu ministriju! Reformām jābūt ierakstītām valdības deklarācijā, lai visi valdības locekļi un koalīcija saprot, ka neizdosies izvairīties..... un nopļāpāt. Pie pašreizējā vadības stila un organizācijas līmeņa ...tāda zemsegas pukšķināšana vien sanāk.

Kārtējie Grendes murgi...

Prieks par Latvijas skaistajām un gudrajām sievietēm,tikai nepinieties ar tās neprognozejamās Egles

Trešdiena, 9.marts (2011), plkst.07:25 | Bens Latkovskis Saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēku, Latvijas Universitātes ekonomikas zinātņu doktorantu Jāni Bērziņu. – Plašākai publikai neesat pārāk pazīstams. Pastāstiet dažos vārdos par sevi. – Esmu Brazīlijas latvietis. Mani senči emigrēja no Latvijas vēl pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Mans tēvs jau ir dzimis Brazīlijā, bet mana mamma ir puslatviete. Mammas tēvs bija brazīlietis. – Jūs pats esat dzimis Brazīlijā? – Jā, 1974. gadā. – Kad jūs atbraucāt uz Latviju? – Pirmo reizi kā tūrists es šeit ierados 1997. gadā. Atceros, tolaik Rīga vakaros bija diezgan tumša pilsēta. Latvija pati par sevi man bija samērā teiksmaina zeme. Brazīlijas latvieši ir lieli partioti, bet ne radikāli. Viņi uzskata, ka Latvija ir forša vieta, Latvija ir mūsu vieta utt., un dabiski, ka man allaž bija gribējies atbraukt uz Latviju, lai vismaz redzētu, kā tad te izskatās. Vecāki bija stāstījuši, ka te ir auksts un plaši lauki. 2005. gadā es nolēmu pārcelties uz Latviju, un tagad jau vairākus gadus šeit dzīvoju. – Kur jūs apguvāt ekonomista izglītību? – Maģistra grādu ieguvu Sanpaulu universitātē. Ja runājam par izglītību, tad Brazīlijā, tāpat arī ASV, ekonomista izglītība nozīmē pavisam ko citu nekā Latvijā. To, ko šeit sauc par ekonomikas izglītību, Brazīlijā vai ASV sauktu par grāmatvežu apmācību. Grāmatvedis nav ekonomists. Cilvēks, kas mācās banku zinātnes, nav ekonomists. Viņš ir finansists. Tas, kas mācās mārketingu vai vadības zinātnes, nav ekonomists. Lai kļūtu par ekonomistu, piecus gadus jāmācās makroekonomika, mikroekonomika, ekonomikas teorija un vēsture. Mums ir ļoti laba biznesa izglītība, laba grāmatvedības izglītība, mums ir Stokholmas augstskola, kurā ekonomika tiek pasniegta ļoti augstā līmenī, taču ar izteiktu biznesa ievirzi. Diemžēl tīras ekonomikas izglītības mums ļoti pietrūkst. Pastāv uzskats, ka mēs esam maza valsts un mums nemaz nevajag tīrus ekonomistus. Pietiek ar tiem, kas praktiski nodarbojas ar ekonomiku – finansistus, administratorus, grāmatvežus. – Vai tas, ka klasiskā ekonomika Latvijā nav cieņā un netiek novērtēta, kaut kādā veidā izpaužas praktiskajā dzīvē? – Domāju, jā. Pirmkārt, trūkst makroekonomisko zināšanu. Ekonomisko procesu analītiskā uztvere nenāk uzreiz. – Latvija atguva neatkarību laikā, kad modē bija Reigana un Tečeres galēji labējā ekonomiskā politika. Mūsu toreizējie vadoņi šīs idejas ar entuziasmu pārņēma, un tā visu šos gadus mēs turpinām šo kursu, kas citur pasaulē jau sen atmests kā novecojis. Vai jums neliekas, ka Latvijā ir ļoti vienpusējs ekonomikas redzējums? – Latvijā valda ekstremāli vienpusīgs skatījums uz ekonomiskajiem procesiem. Tā ir milzīga Latvijas problēma. Būsim pilnīgi godīgi. Repšem nav ekonomiskās izglītības. Viņš ir fiziķis. Godmanis arī ir fiziķis. Vienīgais, kuram ir kaut kāda ekonomiskā izglītība, ir Rimšēvičs. Deviņdesmito gadu sākumā Džordžtaunas universitātes profesors Juris Vīksniņš paņēma no Latvijas vairākus cilvēkus un viņus izglītoja. Diemžēl izglītoja tikai vienā virzienā, un viņi neko citu kā Čikāgas monetāro teoriju, ko citi sauc par neoliberālismu, nezina. Nav runas, vai šī teorija ir slikta vai laba. Lai cilvēks būtu stiprs vienā teorijā, viņam ir jāorientējas arī citās. Bet viņi jau citas nemaz nezina. Lai iegūtu nopietnu ekonomikas teorētisko bāzi, ir nepieciešamas ilgas studijas, kas nav apgūstamas sešos mēnešos Džordžtaunas universitātē. – Kādas sekas šī ekonomiskā redzējuma vienpusība ir atstājusi dzīvē? – Latvijā dominē ļoti vienkāršota un virspusēja Čikāgas skolas versija, ko citi autori sauc par neoliberālismu. Šis vienkāršotais modelis nosaka – tirgus visu nosaka. Nodokļiem jābūt zemiem, tai skaitā arī bagātajiem. Tirgus atrisina visas problēmas pats. Šī teorija balstās uz vienu fundamentālu filozofisku atziņu – cilvēki rīkojas racionāli, bet valsts vai valdība nerīkojas racionāli. Tur nav matemātikas. Runa ir par ticību. Tad jājautā – vai jūs ticat, ka valsts allaž visos gadījumos rīkojas neracionāli, bet cilvēki allaž visos gadījumos racionāli? Tas ir filozofisks jautājums. Vai citādi sakot, privātais sektors ir racionāls, bet valsts sektors neracionāls. Man ir konkrēts jautājums. Pasaulē ir ekonomiskā krīze, kas aizsākās ASV ar mājokļu tirgus burbuļa krahu. ASV bija budžeta deficīts, bet tas bija saistīts ar kara izdevumiem Irākā un Afganistānā. Vācijā un Īrijā bija ļoti mazi budžeta deficīti, kurus nevar uzskatīt par nozīmīgiem. Kas taisīja spekulācijas ar mājokļiem? Privātais sektors vai valsts? Kas veica neracionālu kreditēšanos? Valsts vai privātais sektors? Un tā mēs varam turpināt. Tā ir konceptuāla problēma. Ideja, ka cilvēki ir racionāli, nāk no tiem laikiem, kad finanšu sistēma bija atkarīga no reālās ekonomikas. Problēma ir tā, ka kopš 1971. gada, kad beidzās Bretonvudas sistēma – zelta dolāra standarts, finanšu sitēma kļuva neatkarīga no reālās ekonomikas. Finanšu sistēmas racionalitāte ir kļuvusi pavisam cita nekā tā, kas ir reālajā ekonomikā. Spekulācijas vairs nesaistās ar reālo ekonomiku, un tur valda pavisam cita racionalitāte. Gluži kā citā pasaulē. Līdz ar to mēs vairs nevaram runāt par kopīgo racionalitāti. Reālā ekonomikas sektora uzņēmēju racionalitāte ir viena, patērētāju racionalitāte ir cita, bet finanšu sektora racionalitāte ir cita. Tas nozīmē, ka nedrīkst teikt vienkārši investīcijas. Jārunā par konkrētām investīcijām un kādā sektorā? Latvija ļoti balstās uz ideju – mums ir investīcijas, bet vienalga – kādā sektorā. 2007. gadā mums bija budžeta pārpalikums. Arī 2006. gadā deficīts bija pavisam niecīgs. Kas uzvedās neracionāli – valsts vai privātais sektors? – Var iebilst, ka Igaunija veidoja budžetu ar pārpalikumu un uzkrāja rezerves, kas ļāva nedaudz labāk pārciest krīzi. – Šis arguments ir drusku apstrīdams, jo viņiem nebija Parex bankas. Mums lielas problēmas sagādāja tieši Parex banka. Jā, banku sektorā valdīja pārlieks optimisms, un arī valdība šim optimiskam pievienojās. – 2008. gadā ASV sabruka Lehman Brothers, pie mums Parex banka, un sākās krīze. Nu jau ir pagājuši vairāk nekā divi gadi. Kā jūs vērtējat krīzes pārvarēšanas metodes? – Latvijā liela problēma ir ekonomiskā ideoloģija. Tiek vairāk domāts par finansēm, par budžetu, bet tiek aizmirsts skatīties uz ekonomisko attīstību. Mūsu ārējās tirdzniecības bilance ir gadu gadiem negatīva. Lai maksājumu bilance būtu līdzsvarā, mums jāatrod finansējuma avoti. Līdz 2008. gadam nauda plūda iekšā no ārzemju bankām. Tagad banku nauda vairs neieplūst un šī nauda jāgādā valdībai, ko tai aizdod SVF un Eiropas Komisija. Bet, ja mēs nopietni neattīstāmies, tad cik ilgi mums šo naudu dos? Mēs nevarēsim samaksāt par to, ko mēs importējam. – Tulīt jau krīze beigsies, nokonsolidēsim vēl tagad 50 miljonus latu un nākamā gada budžetā vēl 150 miljonus latu, un tad jau atkal sāksim attīstīties. Tā vismaz nākotni zīmē Dombrovskis un Vilks. – Man ir tikai viens jautājums, kāpēc? Uz kāda pamata attīstīsimies? – Pēc krīzes seko attīstības fāze. Tā mums skaidro. Tāda esot ekonomikas cikliskās attīstības teorija. – Tā ir tikai teorija. Tā nav neapstrīdama patiesība. Dažreiz tā ir, bet dažreiz tā nav. Latvija bieži tiek salīdzināta ar Argentīnu. It kā esot daudzas paralēles. Tās ir muļķības. Tā ir rupja kļūda. Latviju ar Argentīnu nevar salīdzināt, bet var salīdzināt ar Urugvaju. Urugvajā ir aptuveni 3,5 miljoni iedzīvotāju, lielākā iedzīvotāju daļa dzīvo galvaspilsētā Montevideo, lauki ir patukši un eksportā pārsvarā ir primārie produkti. Līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem Urugvaja bija Latīņamerikas finanšu centrs. Taču kopš tiem laikiem tā vairs neattīstās. Nekāda virzība uz priekšu nenotiek. Tas nenozīmē, ka kļūst sliktāk, bet nekādas attīstības pazīmes arī nav vērojamas. Urugvaja burtiski lūdzas Argentīnu un Brazīliju, lai tās pērk Urugvajas preces, lai palīdz. Tas, ka bija asa krīze, vēl nenozīmē, ka pēc krīzes būs attīstība. Es negribu Latviju salīdzināt ar šīm valstīm, bet gribu aicināt domāt. Ir ļoti iespējams, ka attīstība nesekos. Var skatīties uz Koreju, kas ir attīstītāka valsts par Latviju. Tajā deviņdesmitajos gados bija krīze un līdz šim brīdim krīzes sekas vēl nav pārvarētas. Korejā ir daudz attīstītāka industriālā bāze nekā mums. – Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai Latvija straujāk attīstītos? – Galvenais uzdevums ir konceptuāli saprast, ka finanšu ivestīcijas ne visos gadījumos izraisa attīstību. Līdz šim valdīja uzskats – būs bankas, būs attīstība. Rezultātā mēs radījām burbuli, mājokļu tirgu, palielinājām preču patēriņu. Pasaules ekonomiskajā literatūrā šīs situācijas sekas ir bieži aprakstītas. Ja kāda maza valsts saņem lielas naudas plūsmas no ārienes, tad tikpat kā neizbēgami veidosies burbulis un ekonomikas strukturāli izkropļojumi. Otrkārt, ir jāsaprot, ka valstij ir liela loma ekonomiskajos procesos. Tas nenozīmē, ka valstij jāražo mašīnas vai kādas citas preces. Runa nav par to. Ir kāds ļoti būtisks jautājums. Kāpēc investēt Latvijā? Mums ir vajadzīgas investīcijas kapitāla veidošanai. Lai šeit kaut kas tiktu ražots. Tā var nebūt klasiskā rūpniecība. Te var ražot arī, piemēram, programmatūru vai ko tamlīdzīgu. Ideja, ka mēs būsim finanšu centrs, ir izsapņota. Tagad ir pašsaprotams, ka nekāds finanšu centrs mēs nebūsim. Tāpat maz ticama ir versija, ka bagāti cilvēki nāks te dzīvot. Visas šīs idejas par investīcijām labvēlīgu vidi, ko dažādi gudrinieki piedāvā, lai pavisam viegli atrisinātu visas problēmas, praksē nekur nav īstenojušās. Varbūt Lihtenšteinā tas ir iespējams? Tad mums jākonkurē ar viņiem, bet kāpēc investēt Latvijā, nevis Lihtenšteinā? – Ko piedāvājat jūs? – Akadēmiskajā vidē noteik ļoti plašas diskusijas par to, kā piesaistīt investīcijas. Esmu kategoriski pret kāda noteikta modeļa ņemšanu par paraugu. Ņemam šo piemēru un atkārtojam Latvijā. Tas neiet cauri. Jābūt ekonomistu diskusijām par to, ko par šo jautājumu saka akadēmiskā literatūra. Nopietna darba grupa, bez politiskas ietekmes varētu strādāt kādus divus, trīs mēnešus un tad dot konkrētus priekšlikumus valdībai, kas jādara pa punktiem, lai piesaistītu investīcijas. It kā jau tas ir pašsaprotams – investīcijas aizplūdīs uz tām valstīm, kur var daudz pelnīt. Un tad mums jāatrod, kā panākt, ka šeit ir iespējams pelnīt. Latvijas birokrātijas prasības ir tik lielas, ka apgrūtina iespējas strādāt. Tāpat netiek dotas nekādas garantijas. Minēšu piemēru. Brazīlijā ir ļoti liela vistas un cūku gaļas ražošanas kompānija. Viens no šīs kompānijas lielākajiem eksporta partneriem ir Krievija. Kāpēc viņi neizmanto Latvijas ostas, lai nogādātu preces Krievijā? Rīgas ostā divas reizes bija delegācija no Brazīlijas Santusas ostas. Santusas osta ir lielākā osta Latīņamerikā. 18 kilometru gari termināļi, kuros no divām pusēm var iebraukt kuģi. Tie cilvēki zina, ko runā, bet šeit viņiem saka – iespējams, varbūt, un jūtams, ka īstas gribas ko darīt nav. Varētu dot viņiem zemes gabalu – būvējiet savu termināli, un viss notiksies. Vai dot nodokļu atlaides. Visās valstīs tiek izmantotas ļoti konkrētas stratēģijas investīciju piesaistē. – Vai gribat teikt, ka nepietiekami tiek strādāts pie investīciju piesaistes? – Tā ir ļoti liela problēma. Mūsu iekšējais tirgus ir ļoti mazs. Mūsu uzņēmējiem trūkst spēka, lai mēs būtu konkurētspējīgi. Trūkst naudas, trūkst pieredzes. – Latvijas komercbankās ir uzkrāti ļoti lieli līdzekļi, kurus bankas tur Latvijas Bankā, un kreditēšana ir ļoti vārga, lai neteiktu – apstājusies. Vai ir kādi instrumenti, lai piespiestu bankas atsākt kreditēšanu? – Tam jābūt politiskam lēmumam no Latvijas Bankas puses, kas regulē banku darbību. – Ko jūs ar to domājat? – Ir obligātās rezerves, kas Latvijā ir salīdzinoši nelielas – 8%. Brazīlijā bija liela krīze 1999. gadā un obligāto rezervju apjoms sasniedza 70%. Tā bija ekstremāla situācija. Tagad Brazīlijā banku obligātās rezerves ir 30%. Es domāju, ka nepieciešama banķieru un politiķu vienošanās par rezervju apjomu atlaidēm atbilstoši izsniegtajiem kredītiem. Bet ne patēriņa vai mājokļu kredītiem, bet attīstību veicinošiem projektiem. Tas ir viens punkts, un otrs – mums ir nepieciešama nopietna investīciju banka. Bija doma pārveidot Hipotēku un zemes banku par investīciju banku, piesaistot Eiropas naudu, bet kreditēšana notiek tikai mikro un mazo uzņēmumu līmenī. Tas nav slikti, jo šie uzņēmumi ir labi atsevišķiem cilvēkiem, bet ekonomikas attīstībai kopumā tas ir nepietiekami. Mums vajag vismaz vidējus uzņēmumus. Jāpierunā cilvēki, lai nāk un investē Latvijā. Ja mēs darām visu, ko mums liek SVF un Pasaules banka, tad te neinvestēs, jo kāpēc gan investēt Latvijā. Pasaulē ir daudz citu vietu, kur investēt. – Kā vērtējat šīs SVF rekomendācijas, un pie kā tās novedīs? – SVF piedāvāja atteikties no fiksētā valūtas kursa un atbrīvot valūtas kursu, kas padarītu mūsu ekonomiku konkurētspējīgāku. Tās ir SVF klasiskās zāles. Latvijas gadījumā SVF bija ļoti elastīgs, un pieņemu, ka tāpēc nauda pārsvarā nāk nevis no SVF, bet Eiropas Komisijas. – Jūs uzskatāt, ka SVF negribēja piekrist, ka paliek fiksētais kurss? – Tas ir rakstīts visos dokumentos, kas ikvienam pieejami internetā. Tur rakstīts, ka SVF uzskata, ka labāk būtu atteikties no fiksētā valūtas kursa, bet Latvijas puse ļoti aizstāvēja fiksētā kursa pozīciju. SVF neparedz lielas investīcijas nākotnē. Latvijas valūtas kurss nomināli nav mainījies kopš 2004. gada, bet šajos gados inflācija bija krietni augstāka nekā eirozonā. Tas nozīmē, ka visus šos gadus lata reālais kurss paaugstinājās. 2008. gadā SVF teica, labi, jūs negribat devalvēt savu valūtu, tad atliek veikt iekšējo devalvāciju. Iekšējā devalvācija ir skaists vārds, lai nebūtu jāsaka – recesija. SVF dokumentos ir rakstīts, ka Latvijā būs ļoti smaga recesija un arī turpmākajos gados ļoti lēna izaugsme. To nesaku es. To saka SVF. Lai kā man nepatiktu SVF, man šoreiz tam jāpiekrīt. – Vai zināt kādu valsti, kas, nonākusi līdzīgā situācijā kā Latvija, ar iekšējās devalvācijas palīdzību ir sekmīgi pārvarējusi krīzi un tagad jau ilgstoši attīstās ar strauju izaugsmi? – Nē, par tādu valsti neesmu dzirdējis. Un tā retorika, ka mums ir jāievieš eiro un tad pati par sevi notiks attīstība, ir ļoti bīstama. Pats par sevi nekas nenotiks. Doma ir tāda – ieviešot eiro, mēs parādīsim investoriem, ka mūsu valsts ir stabila un finansiāli droša. Lai gan es apšaubu, bet pieņemsim, ka nāks investīcijas. Jautājums, kādas? Vai atkal nāks banku investīcijas un cilvēki atkal pirks televizorus, lielas mašīnas un mājas? Tas mums jau bija, un tas attīstību neveicinās. Atkal būs izaugsme, bet nebūs attīstība. – Bet kā radīt šo attīstību? – Galvenais ir beigt domāt, ka tirgus visu dara un labklājība iestāsies pati no sevis. Valstij, nevis tirgum ir jāuzņemas atbildība par attīstību.

Vienu dienu viņa prasa samazināt ierēdņu skaitu, bet otrā dienā radīt jaunu ministriju - nekādas konsekvences. Varbūt pati grib kļūt par ministri?

- jebšu ar kalašņikovu to ministru gribas - tad tā i teikt vajag - hoķeķ ņe vredno - KK klusē :)

- a visa tā šaika Jēkaba ielā ??????????? - vismaz 51 gab. refomu ministru - ne ko ? Visādu šlaku simtos skaitāmus konsultantus, padumdevējus, un ko tik ne vēl, i neskaitot - ?

A tas solvitas kurkulīc priekš kam ?

Esošo ministriju skaitu jāsamazina, nevis jādomā par jaunu izveidošanu.

Vajag veidot pa ministrijai katras LR problēmas risinājumam! Katrai cibiņai savs vāciņš! Cik tā Grende ir gudra!

Atbalstāma ideja!