Ko tas nozīmē — būt vecam?

Pirmo reizi, kad viņš izgāja no pils, viņš ieraudzīja streipuļojošu, krunkainu, bezzobainu, sirmu veci, salīkušu, murminošu un trīcošu, kurš balstījās uz spieķa. Redzētais izbrīnīja princi, viņš vērsās pie kučiera, un kučieris izstāstīja viņam, ko tas nozīmē - būt vecam. "Tas ir pasaules žēlums," raudāja Sidharta, "ka gļēvas un neizglītotas būtnes, apreibušas ar jaunības iedomību, neiztēlojas sirmu vecumu. Steigsimies atpakaļ uz pili! Kāda jēga no baudas un priekiem, ja es pats esmu pils, kurā nākotnē iemitināsies vecums."" Ar šo daudziem labi zināmo un Bovuāras eksistenciālisma kodā izlasīto ainu iz Budas dzīves sākas Simonas de Bovuāras otrais monumentālais teorētiskais darbs Vecums, publicēts 1970.gadā (575 lpp.) - 21 gadu pēc pirmā nozīmīgā, par feminisma bībeli atzītā teorētiskā darba Otrais dzimums (1949) iznākšanas. Tas ir viens no retajiem darbiem, kurā vecuma tēma tiek aplūkota ne tikai kā fizisks fenomens gerontoloģijas aspektā, bet kā kompleksa un nozīmīga cilvēka subjektivitātes un sabiedrības humanitātes tēma. Tālāk ievadā Bovuāra turpina: "Buda atpazina paša likteni ļoti vecā vīrā tāpēc, ka, būdams dzimis, lai glābtu cilvēcību, viņš izvēlējās iemiesot sevī visu cilvēka veselumu (izcēlums mans - E.B.). Ar to viņš atšķīrās no pārējiem cilvēkiem, kas izvairās no šiem aspektiem. Un par visu vairāk viņi izvairās no vecuma. Amerikāņi faktiski ir izņēmuši vārdu "nāve" no sava vārdu krājuma - viņi runā vienīgi par "mīļo aizceļošanu" un izvairās no visām atsaucēm uz vecumu. Tā ir neatļauta tēma arī mūsdienu Francijā... Liels cilvēku skaits, īpaši arī veci cilvēki, uzrunāti teica man, ka vecums vienkārši neeksistē. Arī sabiedrība uzlūko vecumu kā apkaunojošu noslēpumu, ko ir nepieklājīgi pat pieminēt. Ir bagātīga literatūra, kas pēta sievietes, bērnus un jauniešus visos aspektos, bet nav speciālu darbu par vecumu, ir tikai atsevišķi raksti un atsauces." Pārsteidzoši, ka straujās pārmaiņas, kas notikušas modernajā rietumu sabiedrībā kopš Bovuāras sacītā 1970.gadā, nav izmainījušas attieksmi pret vecumu, vēl aizvien uzskatot to par kaut ko nebūtisku un apgrūtinošu sabiedrībai un līdzcilvēkiem, arī Latvijā. Vienīgi Alvis Hermanis, kurš radoša cilvēka īpašajā sensibilitātē parasti spēj ielūkoties mainstream aizspogulijā, pamanīja un parādīja "garo dzīvi". Raksti par vecumu sāk parādīties arī citur publiskajā telpā, nu, kaut vai nesen laikrakstā Diena iniciētajā rubrikā Nost ar jaunības kultu! Kaut arī te nojēgums un diskurss "vecums" tika lietots visai piesardzīgi, korelējot to galvenokārt ar noteiksmi "jaunība" un novecošanas procesu attiecinot tikai uz sievietēm (nav gan zināms, vai vīrieši netika uzrunāti izteikties par šo tēmu vai viņi atteicās par to runāt). Septiņdesmitajos gados iezīmējās jauns pavērsiens Bovuāras rakstībā, jo šinī laikā autore ar stindzinošu precizitāti un bez literārā dekoratīvisma pievēršas tēmai par novecošanu, nāvi, atvadām (autobiogrāfiskajos darbos Atvadas no Sartra, Ļoti vieglā nāve, Viss pateikts un izdarīts, Spēku briedumā), bet literārajos darbos - Skaistajās bildītēs un Uz sliekšņa - sāk patērētājsabiedrības un tehnokrātisko vērtību kritiku, atgādinot, ka jaunība ir patērētājsabiedrības bestsellera prece. Bovuāras autobiogrāfijas ir unikālas daudzos aspektos, bet visraksturīgākais ir tas, ko atzīmē pētniece Anna Pilardi, "ka tās varētu būt apjomīgākās biogrāfijas jebkurā valodā, ko jebkad ir sarakstījusi sieviete - aptuveni 2200 lappušu oriģinālajā franču valodā". Bovuāras biogrāfijas nav tikai hronoloģija, faktoloģija vai naratīvs - tās ir interpretējamas to filozofiskajā saturā. Bet vispirms - par darbu Vecums. Pētniece Penelope Doičere atzīmē, ka Bovuāra 1963.gadā faktu, ka viņa sāk novecot, aprakstījusi kā visnozīmīgāko lietu, kas ar viņu noticis kopš 1944.gada (kad Francija tika atbrīvota no vācu okupācijas). Darbs Vecums strukturāli ir veidots līdzīgi Otrajam dzimumam - tas atklāj, atmasko mītisko statusu par novecošanu un vecuma faktu. Un, līdzīgi kā Otrais dzimums, šis darbs izvirza apsūdzību sabiedrībai par to dehumanizāciju, kas novecojošos cilvēkus faktiski apzīmē kā Citu. Arī metode un vēriens, tāpat mērķis ir līdzīgs: tas vērš fenomenoloģisko objektīvu uz bioloģijas, psiholoģijas un socioloģijas faktoriem, lai saprastu vecuma kā marginalizētas citādības fenomenu. Novecošanas fenomenu bioloģiski Bovuāra raksturo īsi un precīzi: tas ir organisma panīkums, kad tiek reducētas tā iespējas turpināt dzīvi. Taču jau sadaļā par bioloģiju tiek parādīts, ka kopš Ēģiptes un antīkajiem laikiem medicīniskais jautājums par vecumu allaž ir bijis saistīts ar maģiju, reliģisko metafiziku vai filozofiju. Hipokrāts, pārņemot Pitagora teoriju par četriem šķidrumiem, bija pirmais, kurš cilvēka dzīves stadijas salīdzināja ar četrām dabas sezonām un vecumu pielīdzināja ziemai (vecuma sezonu viņš iezīmēja ar 56 gadiem). Savukārt Aristotelis savu ieskatu vairāk bāzēja spekulācijās, atzīstot, ka dzīves nepieciešamais nosacījums ir ķermeņa iekšējais karstums un novecojot šis karstums tiekot zaudēts. Otrajā gadsimtā Galēns, dodams klasiskās medicīnas sintēzi, uzlūkoja vecumu kā kaut ko esošu starp slimību un veselību, un viņa darbs Gerocomica Eiropā tika respektēts līdz pat XIX gadsimtam. Izsekojot problēmas bioloģiski medicīnisko attīstību līdz pat XX gs. 60.gadiem, Bovuāra secina, ka gerontoloģija, attīstoties trijos virzienos - bioloģiskajā, psiholoģiskajā un sociālajā - visos šajos laukos apstiprina to pašu pozitīvistisko aizspriedumu: tas neesot jautājums par to, kāpēc fenomens notiek, bet esot jādod tikai pēc iespējas eksaktāks sintētisks tā apraksts. Savukārt modernā medicīna vairs neapgalvo, ka bioloģiskajai novecošanai ir dots noteikts cēlonis, bet novecošana raksturojot iedzimtu dzīves procesu tāpat kā dzimšana, augšana, reprodukcija un nāve. Autore sniedz lielu skaitu izskaidrotu un neizskaidrotu bioloģiski medicīnisko faktu klāstu, kas dažubrīd savā acīmredzamībā šķiet pat kuriozi: piemēram, vecumā mati nosirmo un kļūst plāni, bet īsti nav zināms, kāpēc tas notiek; starp 45 un 85 gadiem vīriešu krūškurvis samazinās par 10 cm, bet sieviešu - par 15 cm; 1957.gada augustā ASV bija saskaitīti 21-26 miljoni bezzobainu cilvēku utt. Citiem vārdiem, Bovuāra secina, ka novecošana nav mehāniska nejaušība, kaut kas nebūtisks. Katrs organisms jau no paša sākuma ietver sevī paša vecumu, tā pilnas pabeigtības neizbēgamās sekas un te tā atgādina nāvi jeb, kā sacījis R.M.Rilke, katrs cilvēks to nes sevī, līdzīgi kā auglis ietver savu kodolu. Tātad Bovuāra akcentē vairākas principiāli jaunas atziņas: 1) novecošana ir nozīmīga un būtiska, nevis nevērtīga dzīves stadija; 2) cilvēka dzīve ir veselums, ko nevar identificēt ar kādu vienu tās posmu; 3) tā ir process, kas ir kopīgs visiem cilvēkiem; 4) ir nepareizi un nekorekti salīdzināt vecumu ar slimību, jo slimība ir nejauša, bet vecums ir dzīves likums; 5) pastāv liela atšķirība starp viena un tā paša vecuma indivīdiem, kaut arī sabiedrība cenšas uzturēt mītu, ka vecums ir visiem indivīdiem vienāds. Par šī mīta kultivēšanu ir atbildīga sabiedrība. Un tā - "Nomirt agri vai novecot: citas alternatīvas nav" - šādi Bovuāra formulē problēmu grāmatas 5.nodaļā Vecuma atklāšana un pieņemšana: ķermeniskā pieredze, kurā tiek atklāts, kā top subjekts arī "priekš sevis", lai atspēkotu "novecojošā" kā Cita, kā nesubjekta statusu un arī pašizpratni. Novecojošā nesubjekta statusu atklāj fakts, ka viņi ir norobežoti no viņu projektiem un erotiskajām (ķermeniskajām) iespējām atšķirībā no aktīvajiem kopienas locekļiem. Novecojošo neiesaistība daļēji ir uzspiesta no ārpuses (no sabiedrības, no citām vecuma grupām) un daļēji nāk no iekšienes; novecojot ķermenis pārveidojas no instrumenta, kas atklāj pasauli, par kavēkli, kas piekļūšanu pasaulei dara sarežģītu. Bet šīs grūtības nedod tiesības reducēt novecojošo uz Citādā statusu: tas, ka samazinās ķermeniskās kapacitātes, nenozīmē, ka tās nav pielīdzināmas samazinātai humanitātei. Es jau atzīmēju darbu Otrais dzimums un Vecums līdzību. Bet ir arī atšķirības: Otrais dzimums atklāj veidus, kādos mīts par sievieti, apzīmējot viņas kā Citu, slēpj sieviešu dažādību, bet darbā Vecums - gluži otrādi, tiek parādīts, ka vecums kā Citādais tiek pasniegts kā universāla kategorija bez individuālām atšķirībām. Tāpēc darbā Vecums tiek konkrēti aprakstīts, kā vecuma tēli un paštēli atšķiras dažādos laikos, vietās un arī atsevišķiem cilvēkiem. Faktiski attieksmi pret vecumu veido paradokss - jo mēs, būdami unikāli subjekti, esam pārsteigti, kad visu kopīgais liktenis - novecošana - kļūst arī par mūsu pašu daļu. Tāpēc darba Vecums lielāko daļu veido literāri filozofiski fragmenti no abu dzimumu un atšķirīga vecuma cilvēku autortekstiem - dienasgrāmatām, intervijām, vēstulēm, atmiņām, piezīmēm -, kuros ir pausta atšķirīga intence uz vecumu un tā hronoloģisko robežu amplitūdu. Šis darbs ir arī sava veida hrestomātija par vecuma fenomenoloģiju, par nozīmi, ko ievērojami radoši cilvēki - L.Aragons, V.Gēte, Lū Andreass Salomē, Lafontēns, M.Prusts, Kazanova, A.Žids, R.Vāgners u.c. - ir piešķīruši vecumam, cik atšķirīgas tās ir bijušas. No šīm pašatklāsmēm Bovuāra secina, ka "patiesība par vecumu ir kompleksa", - tās ir attiecības ar ķermeniskumu, identitāti, feminitāti, seksualitāti, skaistumu, aktivitāti, jaunību, kā arī ar sociālo attieksmju pret vecumu internalizāciju, proti, to, kā katrs cilvēks šīs sociālās attieksmes korelē ar savu subjektivitāti. Tā ir dialektiska attiecība starp katra esamību un to, ko nosaka objektīvi ārpusē esošie. Subjektā ir Cits, tas ir, persona, kāda tā ir citiem un kura ir veca, un šis Cits esmu es Pats. Un tomēr šis Cits nav tikai sociālais mīts, tas reprezentē arī objektivitāti, un apzīmējums "60 gadu vecs" ikvienam nozīmē to pašu faktu. Vecums, būdams arī šis Cits, objektīvais manī, ir kaut kas, kas ir arī ārpus manas dzīves - kaut kas tāds, par ko es nevaru gūt pilnīgu iekšēju pieredzi. Svarīgs iemesls šai asimetrijai ir meklējams arī neapzinātajā prātā - Bovuāra atsaucas uz psihoanalītiķi Martinu Grotjhamu, kurš uzsver, ka mūsu neapzinātais prāts neko nezina par vecumu, tas pieķeras ilūzijai par mūžīgo jaunību. Tas ir saistīts ar to, ka vecums nav pieredzams, eksperimentējams priekšsevis modā un mums nav skaidru zināšanu par to, tāpēc varam sacīt gan, ka jau agri esam veci (Flobērs jau no bērnības sevi sauca par vecu) vai arī domājam sevi jaunu līdz pat mūža beigām (jaunais Bodlērs sacījis, ka viņam esot tik daudz atmiņu, it kā viņš būtu tūkstoš gadu vecs, Voltērs juties atrodamies nāves punktā jau kopš jaunības, bet Žids juties jauns savos septiņdesmit gados). Savukārt, kad kādreiz princesei Meternihai vaicāts, kādā vecumā sieviete pārstāj būt sieviete un viņas ķermenis apklust, vairs viņu nesatrauc, viņa atbildējusi: "Es nezinu, jo man ir tikai 65 gadi." Arī te iezīmējas paradokss - jo kamēr ir dzīva iekšējā izjūta par jaunību, saka Bovuāra, tā arī ir objektīva patiesība par vecumu, kas izskatās kā maldīga. Bovuāra nekur gan tā noteikti neformulē, tomēr netieši viņas tekstos ir pasacīts, ka pēc iekšējās izjūtas vīrieši biežāk nekā sievietes jūtas veci. Tas ir izlasāms arī Bovuāras darba Uz sliekšņa pirmajā stāstā Klusēšanas laiks, kurā naratore saka par Andrē - "Man nepatīk veids, kā viņš padodas vecumam." Šis stāsts apgāž arī klasisko stereotipu par vecumu kā aukstumu un sastingumu - gluži otrādi - izjūtas un saprašanās kļūst niansētākas un blīvākas, arī neviennozīmīgākas. Vecuma fenomenoloģija šajā darbā atklājas caur zaudējumiem un ieguvumiem. Ieguvumi: 1) jaunība - tā nav vērtība pati par sevi, jo aiz muguras palikusī pagātne piešķir tagadnei blīvumu; 2) intelektuāli var labāk pārvaldīt jautājumus - tiesa, daudz kas aizmirstas, bet pat aizmirstais savā veidā paliek mūsu rīcībā utt. Zaudējumi: 1) zūd atklājuma drudžainais prieks; 2) Bašlārs ir rakstījis: "Lieli zinātnieki ir zinātnei noderīgi pirmajā mūža pusē, traucējuši - otrajā" utt. Arī šajā darbā Bovuāra turpina fenomenoloģiski eksistenciālo dzīves rakstību, mēģinot izstāstīt sevi. Taču viņas dzīves rakstība, kā atzīmē A.Pilardi, nav mākslas darbs, bet drīzāk objekta aprakstīšana. Pašas dzīve viņai kļūst par stingru fenomenoloģisku objektu, kaut arī tas nav parasts objekts - "pats ir tikai iespējamais objekts, jo tas ir arī transcendents. Pats, patība Bovuārai tiek prezentēta trijos veidos: 1) kā dzīve, kas tiek izstāstīta; 2) dzīve kā objekts, ko var fenomenoloģiski zināt; 3) dzīve kā brīvība, kas tiek saprasta un novērtēta. Rakstot savu dzīvi, filozofe dod priekšroku rakstībai ar faktu, nevis izskaidrošanai, tā ļaujot lasītājam pašam veikt analīzi un izdarīt secinājumus: darbā Atvadas no Sartra viņa apraksta slimnīcu, palātu, Sartra izgulējumus, sūdzības, simptomus - nu, visu to konkrēti būtisko, ko arī nozīmē slimība; savukārt darbā Ļoti vieglā nāve (par mātes nāvi) satriecoša ir epizode: māsiņa atnes iedzert zāles, bet māte sajūsminās par māsiņas smaržu burvīgo aromātu, aizmirst iedzert zāles un… Bet tieši šī epizode kārtējo reizi apliecina, ka dzīves pilnība, tās veselums ietver sevī vecumu, ka dzīve tās cilvēcībā arī vecumā nav "mazāk dzīve". Subjektivitāte, kuras saturs nav substance, izpaužas kā intencionalitāte, kā brīvības nekasība (no vārda - nothingness) un vienlaikus arī kā intersubjektivitāte. "Ja indivīds parāda sevi godīgā atklātībā, tad visa pasaule vairāk vai mazāk ir iesaistīta spēlē. Nav iespējams izgaismot savu dzīvi, te šeit, te tur, neizgaismojot arī citas," atzīst filozofe vēl vienā autobiogrāfiskajā darbā Spēku briedumā. Vēl viens no mītiem saistībā ar vecumu ir par seksuālo vēlmju izzušanu, jo bieži vecus cilvēkus nedala dzimumos, vai arī tas, ka ideja par seksuālajām attiecībām starp padzīvojušiem cilvēkiem ir dziļi šokējoša. Tomēr arī šajā jautājumā dažādās kultūrās ir atšķirīgas tradīcijas. Literatūrā un mākslā mīta statusu ir ieguvis stāsts par Sūzannu un viņu iekārojošo veci. Bovuāra atzīst, ka abu dzimumu seksuālajā virzībā ir psihosomatiskas robežas, taču mēs precīzi nezinām, kā tās organismā ir nosacītas. Jau Freids konstatēja, ka seksualitāte nav ierobežojama ar ģenitālo aspektu un ka libido nav instinkts, bet enerģija, kas pieaug, samazinās, maina lokalizējumu, bet nezūd. Arī vecumā seksualitāte un ķermeniskā pieredze kā intencionalitāte, kas pastāv attiecībā pret citiem ķermeņiem, atbilst dzīves galvenajam ritmam. Esot absurdi iedomāties, ka notiek atgriešanās infantilajā seksualitātē. Gluži otrādi, abi dzimumi vecumā jūtas nozīmīgāki kā personas un tas vairo maskulīno enerģiju un femīno šarmu. Noteikti ir vērojama sevis paša tēla ietekme uz seksuālo aktivitāti. Cits seksualitātes kavēklis ir publiskā viedokļa spiediens, proti, kāds modelis sabiedrībā tiek kultivēts par seksualitātes un vecuma attiecībām. Ir liela atsķirība starp bioloģisko nolemtību un sociālo statusu, un te vīrieša gadījums atšķiras no sievietes: vīrietis ir neizdevīgākā stāvoklī bioloģiski, bet sociāli - tā ir sieviete, jo parasti pirmām kārtām tiek uzlūkota kā erotisks objekts. Bioloģiski vecums sievietes seksualitāti ietekmējot mazāk nekā vīrieša. Filozofe atsaucas uz amerikāņa Kinseja pētījumiem, kurš secina, ka visā dzīves laikā sieviete ir seksuāli stabilāka par vīrieti un sievietes potences vēlmēm 60 gados ir tādas pašas kā 30 gados (kaut arī procentuāli vīrieši esot seksuāli aktīvāki). Sievietes mīlestībā esot arī narcistiskākas nekā vīrieši. Šo atšķirību un līdzību paleti Bovuāra papildina un izvērš, taču būtiskākais secinājums, kas no tā izriet, ir - vecums nav attīrīts no ķermeņa un cilvēkam jutekliskās vēlmes saglabājas visā dzīves garumā, un jebkuram dzīvajam ķermenim ir erotiska dimensija. Bovuāra nepārtraukti norāda uz līdzsvara nozīmi starp smadzeņu kontroli un ķermeni, jo, ja tas tiek nojaukts, tad bieži ir vērojams senils "erotiskais delīrijs" (šķiet, mūsdienu Latvijā šī kaite ir ieguvusi epidēmijas raksturu). Arī šajā aspektā visi novecojošie nepakļaujas kādai vienai kopīgai likumībai un Bovuāra atkal sniedz atšķirīgu panorāmu par dažādu cilvēku attieksmi pret seksualitāti - Šatobriāns savā 61 gada vecumā atteicās no jaunu meiteņu piedāvātās mīlas, bet Gēte savos 65 gados to augstu vērtēja. Tomēr, lai cik daudzveidīgs un nozīmīgs arī būtu vecums, tas tomēr satrauc, jo mēs nezinām, kad un kā tas pienāks, jo nav viena objektīva kritērija, un tāpēc tā atpazīšana veido arī pašu dzīvi. Taču ir viena būtiska dzīves likumsakarība, kas vienlaikus sniedz arī mierinājumu. To Bovuāra ilustrē ar vēl vienu burvīgu literāru fragmentu, šoreiz ar de Seviņē kundzes rakstīto 1687.gada 27.janvārī: "Providence mūs tik laipni vada cauri visiem šiem sarežģītajiem dzīves posmiem, ka mēs knapi tos jūtam. Slīpums maigi iet uz leju; tas ir nemanāms - roka uz ciparnīcas, kuras kustību mēs neredzam. Ja divdesmit gadu vecumā mūs noliktu pie spoguļa un parādītu seju, kāda mums būs vai ir sešdesmit gados, salīdzinot ar to divdesmit gados, tas mūs absolūti šokētu un tas mūs biedētu. Taču uz priekšu mēs ejam diendienā; šodien mēs esam tādi, kādi bijām vakar, un rīt mēs būsim tādi paši, kādi esam šodien. Tātad mēs ejam uz priekšu, neapzinoties to, un šis ir viens no tiem Providences brīnumiem, kuru es mīlu." Tas taču ir mierinājums, kas katrā mirklī ļauj dzīvot pilnu dzīvi, vai ne? P.S. Senajā Grieķijā Atēnās bija vecumam veltīts templis. Uz to veda bērnus. * Raksta pamatā ir referāts S.de Bovuāra: sieviete un dzīves stadiju fenomenoloģija, nolasīts starptautiskajā konferencē Sieviete un gadsimts. Veltīta S.de Bovuāras simtgadei Rīgā 2008.g. 11. un 12.aprīlī