Krievijas neprognozējamā pagātne

Jāatceras, ka ievērojamākais fašists Ādolfs Hitlers apņēmās pasargāt savu āriešu tautu no aplamas vēstures, filozofijas, literatūras, mākslas un citām gara izpausmēm un milzu sārtos cītīgi dedzināja visas «nepareizās» grāmatas un mākslas darbus. Nav šaubu, ka pašreizējie Krievijas valdības centieni nākotnē tiks vērtēti tāpat kā šī viņu priekšteča. Krievijas veidotā komisija «pareizās» vēstures aizstāvēšanai tik ļoti atgādina Džordža Orvela satīriskajā grāmatā par totalitāriem režīmiem _1984 _aprakstīto Patiesības ministriju, ka jādomā - Krievijas vadoņu literārie apvāršņi vēl tik tālu nesniedzas. Bet, šķiet, ka ap 70% Krievijas balsotāju šo ideju atbalsta. Aptuveni līdzīgs procents Vācijas pilsoņu savā laikā atbalstīja arī Hitleru.Bet šīs «Patiesības komisijas» uzdevums neietver tik plašu zināšanu jomu kā savā laikā Hitleram. Tas pat neietvers visu Krievijas vēsturi. Domājams, ka «patiesības meklēšana» neskars ne Jāni Briesmīgo, ne Rasputinu, kā arī ne Gorbačova un Jeļcina laikus, bet gan ierobežosies ar šauro laikposmu, kas saistīts ar Ļeņina un Staļina valdīšanu, kas izceļas ar neskaitāmiem noziegumiem pret cilvēci: miljoniem upuru vergu darbos, kolektivizāciju un izraisīto badu Ukrainā un citur, politisko pretinieku un sāncenšu likvidēšanu, sazvērestību ar Hitleru un Otrā pasaules kara izraisīšanu, poļu virsnieku nogalināšanu Katiņā, Baltijas valstu okupāciju un tautu deportāciju utt. Šķiet, ka Krievijas varas vīri un varbūt arī vairums tās pilsoņu tomēr jūtas kā šo noziegumu mantinieki. Vainas apzināšanās un attīrīšanās, kādu veica Vācija pēc nacistu varas beigām, būtu emocionāli ļoti grūta un varētu arī dārgi izmaksāt.Tuvākajā nākotnē šādas komisijas rīcībai būs nepatīkamas sekas. Tā kavēs vēsturnieku pieeju arhīviem, pētniecību un sadarbību, kas ir tik nepieciešami lai gūtu liecības un pilnīgāk apzinātu ilgi slēptus vēsturiskus notikumus. Un it īpaši, lai saprastu, ka nav un nekad nebūs viena vienīga «vēsturiska patiesība». Katras tautas un katra cilvēka vēsture ir atsevišķi pieredzes un likteņa stāsti, ko kopumā nekad neietvers vienā «patiesībā». Īpaši ne par neseno vēsturi, kas daudziem cilvēkiem vēl ir dzīvā atmiņā.Ir skaidrs, ka «vēsturisko patiesību» meklēs ar politiskiem, nevis zinātniskiem kritērijiem. Pirmkārt, to apliecina fakts, ka minētā komisija sanāks tikai divreiz gadā un tās uzdevums nebūs pētīt vēsturi, bet gan tikai noteikt, kuri «vēstures viltojumi» ir kaitīgi Krievijai. Starp komisijas 28 biedriem, kurus vada prezidenta biroja šefs Sergejs Nariškins, ir tikai daži vēsturnieki, toties ir daudzi politiķi ar drošības dienestu un citu «varas struktūru» pieredzi, kā arī pārliecināti un pat ekstrēmi krievu nacionālisti. Par laimi, modernā zinātne un tehnoloģija ir palīdzējusi pārvarēt fiziskos un garīgos iežogojumus, kas senāk ļāva totalitārām varām pakļaut cilvēkus savai ideoloģijai un varai. Krievijas valdība varēs aizliegt nevēlamiem vēsturniekiem iebraukt valstī un savējiem aizliegt tikties ar «nepareizas» vēstures paudējiem, bet būs grūti nobloķēt informāciju un dažādas vēsturisku notikumu izpratnes, kas plūst caur internetu.Arī apklusināt cilvēkus nav tik vienkārši kā senāk, un jāpriecājas, ka pašā Krievijā paceļas daudzas balsis, kas protestē pret šo absurdo komisiju un ar to saistīto likumdošanu. Tā Antons Oreks rakstā, kas 20.maijā parādījās tīmekļa lapā _Ježednevni žurnal_, secina - ja ir tāda lieta kā «viltošana, kas kaitē Krievijas interesēm», tad jāsecina, ka var arī būt «viltošana, kas veicina Krievijas intereses». Un tas, šķiet, arī būs jaunās komisijas uzdevums.Bet katram melnam mākonim ir sava gaiša maliņa. No Irkutskas, pilsētas uz Sibīrijas robežas, nāk ziņa, ka pilsētas valdība ir lēmusi mainīt 16 ielu un divu laukumu nosaukumus no padomju laikos dotajiem uz sākotnējiem, tādejādi atjaunojot pilsētas pirmskomunisma laiku vēsturi. Kārļa Marksa iela būs atkal Boļšaja, Ļeņina iela būs no jauna Amuras, bet Kirova laukums atdzims kā senais Speranska laukums. Pilsētas Kultūras departamenta vadītāja Svetlana Dambrovska skaidro, ka pilsētas ielu nosaukumu maiņa nenotikšot «boļševiku stilā», bet gan pakāpeniski. Pamatojums šīm vārdu maiņām esot, lai tās iedzīvotājiem atgādinātu savas pilsētas senāko vēsturi un vietējo raksturu un savdabību. Jādomā, ka Ļeņina ielas pārtapšana par Amuras ielu varētu būt pirmais «vēstures viltojums», ar ko jaunajai «vēstures pareizības» komisijai būs jāsastopas.