Tomēr vienmēr ir labāk, lai to pasaka kādas citas valsts cilvēks, lai J.Urbanovičš un krievi nevarētu vainot latviešus neobjektīvismā, vai vēl sliktāk - nacisma vai fašisma atdzimšanā Latvijā. Zviedrijas diplomātiskais pārstāvis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir devis pareizu un taisnīgu atbildi J.Urbanovičam un Latvijas krieviem savā grāmatā Baltijas brīvības ceļš: «...raugoties no baltiešu viedokļa, krievu uzskats, ka viņiem par savu brīvību vajadzētu kādam pateikties, bija kaut kas neaptverams, pat skandalozs un politiski grotesks. Es mēdzu norādīt krievu diplomātiem, ka Baltijas neatkarība ir tiesības, nevis labvēlības izrādīšana. Tiesības nevar darināt, to nevar darīt ne Krievija, ne kāds cits. Var priecāties par to, ka agresija beigusies, bet nav taču jāpateicas nelietim par to, ka viņš apstājies.»Vēl viens arguments, ko pauž krievi, ka baltiešiem vajadzētu būt pateicīgiem par padomju varas gados sasniegto materiālo progresu. Imperiālisma attaisnošanai aizvien ir izmantoti argumenti, ka svešas varas laikā ir paaugstinājies vietējo dzīves līmenis. Baltijas valstu gadījumā tas ir viegli apstrīdams, jo pastāv statistikas dati par to dzīves līmeni starpkaru gados. Tie, piemēram, atklāj, ka 1938.gadā Igaunijā bija apmēram tāds pats dzīves līmenis kā Somijā. (Arī Latvijā tas bija tāds pats atbilstoši ANO priekšteces Tautu Savienības datiem – V.L.) 1991.gadā tā vairs nebija. Padomju varas dzīves līmenis Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, protams, bija augstāks nekā citviet impērijā, bet nevis «pateicoties», bet gan «par spīti» padomju sistēmai. Izskaidrojums bija starpkaru gadu neatkarības periods.Par to gan krieviem Latvijā būtu jājūt vilšanās latviešos?Krieviem vajadzētu būt ļoti pateicīgiem Latvijas līdzšinējai politiskai elitei, kas, dāsni dalot pilsonību krieviem un krievvalodīgajiem ar tik niecīgām prasībām pilsoņa tiesību iegūšanā kā nekur citur pasaulē, ir noveduši Latviju tik tālu, ka ik gadus arvien vairāk krievu un krievvalodīgo, nesot Krievijas karogus un skandinot Latvijas valstij un latviešu tautai naidīgus saukļus, nevairās paust savu naidīgo nostāju pret mums, latviešiem. Lūk, ko jau agrāk ir sludinājis bijušais _PCTVL _tagadējais J.Urbanoviča frakcijas biedrs Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs: «Bijušo padomju cilvēku restaurācijas nostalģiskās jūtas iemiesojas tagadējās Krievijas varā un spēkā (..). Viņi vēl tic, ka notikušais nav galīgs (..). Jo krievu nav iespējams pārliecināt ar notikušo netaisnības uzvaru.»Par netaisnību Kabanovs publiski un preses slejās ir uzskatījis Latvijas neatkarības atjaunošanu.Mans komentārs: iekšpolitikā mums jāveic neatliekamas reformas pilsonības iegūšanas, valsts valodas likuma uzlabošanā, izglītības politikā skolās, migrācijas politikā. Iekšpolitika Saeimā, politiskas reformas veicot, jāsaista ar rosīgu Latvijā ievēlēto Eiropas parlamenta deputātu darbību Briselē, tur pieprasot uz īstu esošo Starptautisko tiesību un cilvēktiesību bāzes, ja ne atbalstu, tad vismaz veidojot izpratni par politisko stāvokli Latvijā, kas apdraud latviešu tautas izdzīvošanu. Jo vairāk mēs esam pazaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst.
* Interešu atruna: Eiropas parlamenta deputāta kandidāts partijas "Visu Latvija!" sarakstā