Turklāt šajā gadījumā ir pilnīgi vienalga, vai Zatlers, pirms doties uz Jaunā viļņa (JV) atklāšanas koncertu, neko nav apsvēris, vai ir apsvēris tikai to, kādu iespaidu atstās uz krievu jaunbagātniekiem, saviem ievēlētājiem no koalīcijas un krieviski rakstošo presi, jo ir acīmredzams, ka Latvijas prezidents nav domājis par galveno — ko viņš vēsta savai tautai. Mēģinājums Zatlera parādīšanos JV skaidrot ar vēlmi izpatikt krievu sabiedrībai šķiet jocīgs, jo Latvijas prezidentam vēl aizvien būtu nopietni jāstrādā pie tā, lai viņu saprastu latviešu sabiedrība.
Bet saprast, kas tas ir par pasākumu, kuru ar savu ierašanos ir pagodinājis Latvijas Valsts prezidents, ja arī ne lielākajai, tad noteikti jaunākajai daļai latviešu sabiedrības tā arī nebija lemts. Jo acīmredzams (ausīmdzirdams) ir fakts, ka jaunieši, noticējuši savas valsts un dzīves rietumnieciskajai orientācijai un tā arī vēl neapjēguši, ka pašreizējā valdība stūrē pretējā virzienā, krievu valodu skolā apguvuši kā ceturto vai piekto svešvalodu vai pat vispār nav apguvuši. Tas, ka Latvijā izaugusi paaudze, kas krievu valodu vispār nesaprot, nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir realitāte. Šo jauno cilvēku tiesības noteikti netiktu ierobežotas, ja, piemēram, Eirovīzijas koncerti tiktu translēti bez tulkojuma, taču tā saucamo jauno izpildītāju konkursu viņiem nebija lemts saprast. Atlika vien vērot lauku kultūras nama cienīgu priekšnesumu vizuālās izpausmes (kā veci mākslinieki nespēj trāpīt fonogrammā, kā ap indiāni (Ļeontjevu) lēkā pusnoplūktas vistas utt.), kamēr no pasākuma vadītāja pēkšņi izvēlās tik pazīstamie "Dievs svētī, Latviju!" nepārprotami izķēmotā izpildījumā.
Es nezinu, kas ir sliktāk — apčurāt Brīvības pieminekli vai ņirgāties par Latvijas Valsts himnu, taču zinu tikai to, ka čurātājus Latvijas prezidents uz pili neaicina. Kur nu, viņš turp neaicināja pat pasaules izcilākos komponistus, kas jūlija sākumā bija ieradušies uz savu darbu pirmatskaņojumiem kora Kamēr... izpildījumā koncertā Saules dziesmas (cita starpā, ja Zatleram tiešām kaut kā gribējās izrādīt atbalstu un cieņu Raimondam Paulam, tad tā bija iespēja — Pauls bija starp viņiem). Taču Latvijas prezidents pat pēc Latvijas himnas izņirgāšanas JV organizatoriem savu ielūgumu uz pili neatsauca. Tiesa, Allai Pugačovai piektdien bija citi plāni — viņa pie prezidenta neieradās. Bet Zatlers mierīgi pieņēma gan to, ka, ķēmojot himnu, pazemo Latviju, gan uzklausīja Nikolaja Baskova piedāvājumu viņa sievai Lilitai kļūt par šī pazemojošā pasākuma patronesi (jācer gan, ka prezidenta kundze nepasteidzās piekrist, jo Igors Krutojs žurnālistiem šai sakarā pēcāk paziņoja: "Baskovs ir Baskovs, nopietni viņu neuztver.")
Neapšaubāmi ar Valdi Zatleru tai Krievijas sabiedrības daļai, kas nespēj pieņemt, ka Jūrmala vairs nav Padomju Savienības teritorija, ir veicies daudz vairāk nekā ar viņa priekšgājēju Vairu Vīķi-Freibergu, kura šo izbraukuma balagānu vienkārši ignorēja. Taču Zatlers, lai kā negribētos kādiem tā domāt, nav nekāds Krievijas provinces gubernators. Viņš joprojām ir mūsu prezidents un tātad mūsu problēma. Nākamajā rītā pēc ļaušanās Allas Pugačovas pazemojumiem, ko tāpat kā visu atklāšanas pasākumu bez tulkojuma bija pārraidījusi LNT, viņš uzstājas Latvijas radio un mudina visus Latvijas iedzīvotājus rūpēties par latviešu valodu.
Varbūt krievu valodā ir kāds precīzāks un labāks sakāmvārds, taču latvieši saka — nevar būt divu kungu kalps, nevar sēdēt vienlaikus uz diviem krēsliem utt. Ir jābūt savas valsts prezidentam. Dziesmu svētku laikā Zatlers atļāvās iztapt latviskajai konjunktūrai un vēlēties, lai dziedāšanas stundas skolās būtu obligātas. Atcerējos to atkal, kad prezidents skaidroja medijiem, kāpēc JV organizatori bija jāaicina uz pili: "Jaunais vilnis ir viens no lielākajiem populārās mūzikas pasākumiem Eiropā, un tas mums jāatzīst." Jā, dziedāšanas stundām jākļūst obligātām kaut vai tāpēc, lai ikviens pieaudzis cilvēks, neskatoties uz savu profesiju un amatu, spētu atšķirt tā saucamos mūzikas pasākumus, kuros skan fonogramma un šķiežas ar naudu, no īstiem mūzikas pasākumiem.
Latvija šobrīd diemžēl ir zem viļņa (ne vien pazemota, bet ļāvusies pazemojumam), un jācer, ka tur mūs pavilkusi tikai mūsu prezidenta nespēja orientēties mūzikas vērtībās, bet viņš joprojām skaidri zina, kur atrodas rietumi, kur — austrumi.