Lauris Liepa: advokatūras prestižs patlaban ir dramatiski zems

, un būtu labvēlīgs Ventspils mēram Aivaram Lembergam un digitālās televīzijas lietā apsūdzētajiem — aut.) it kā visas padomes vārdā? Domāju, ka tas pat nav diskutējams jautājums. Advokātu padomes funkcijas un advokātu darbība ir aprakstīta likumā un mūsu statūtos. Ja nav bijis padomes lēmuma, bet kāda darbība tiek veikta padomes vārdā, tas ir pārkāpums. Viennozīmīgi.ZAP locekle Guna Kaminska uzskata: virzot padomes vārdā, ir lielākas cerības, ka kāds ierosinājumu sadzirdēs. Tad man ir retorisks jautājums: kādas ir advokatūras intereses šajā likumprojektā? Ko iegūst mūsu profesionālā organizācija, ja šāds likums tiek pieņemts? Es neredzu atbildi uz šo jautājumu. Ņemot vērā ažiotāžu ap šo likumprojektu, vai ZAP reputācijai nav nodarīts kārtējais trieciens? Latvijas advokatūra šobrīd ir dramatiski noslīdējusi no tās godpilnās vietas, kura tai bija 20.—30.gados. Visi Latvijas demokrātiski ievēlētie prezidenti bija advokāti. Daudzas pilsoniskās iniciatīvas, ar kurām latvieši var lepoties, — gan Jāņa Čakstes loma Pirmā pasaules kara laika bēgļu apgādes organizēšanā, gan Konstantīna Čakstes un citu advokātu darbība Otrā pasaules kara pretošanās kustībā, LPSR advokatūrā praktizējušie advokāti deviņdesmito gadu atmodas laika Latvijas valsts tiesiskajā pārveidē — daudzas valsts un tautas vēsturē nozīmīgas lietas ir radījuši advokāti. Kaut arī mēs turpinām godprātīgi veikt savu aizstāvja un pārstāvja darbu, kopumā advokatūra pēdējos desmit gados ir zaudējusi progresīvās sabiedrības daļas lomu. Sabiedrībā mūs uztver kā neskaidru interešu aizstāvju grupu ar bieži vien nesaprotamām un apšaubāmām interesēm. Tā nedrīkst būt, un situācija ir nopietni jāmaina. Kādēļ samazinājies advokatūras prestižs? Faktori ir vairāki. Latvijas advokatūra padomju laikos bija sava veida pretošanās kustība, kas godprātīgi strādāja, lai pārstāvētu cilvēkus tiesas procesos. Advokatūra vienmēr bijusi oponents varai, tā tas ir gan tiesiskās valstīs, gan prettiesiskās iekārtās. 90.gadu saimnieciskā mutuļošana, kas notika Latvijā, ietekmēja arī advokatūru. Tā pieauga strauji un nekritiski, advokatūrai pievienojās praktiķi, kuru izpratne par profesiju radikāli atšķīrās no pieņemtā standarta. Šo procesu izraisīja pieaugošais sabiedrības pieprasījums, uz ko advokatūra nespēja noreaģēt. Tā rezultātā 2003.gadā Satversmes tiesa ar trim spriedumiem būtiski sašaurināja tā saucamo profesionālo monopolu. Tādējādi Latvijā ne tikai advokāti, bet arī daudzi citi cilvēki, pat ne kvalificēti juristi, var sniegt juridisko palīdzību jebkurā jomā, izņemot kriminālprocesu. Vienlaikus advokatūra mīkstināja uzņemšanas prasības un atteicās no kritiskajiem vērtēšanas aspektiem, pēc kuriem tika vērtēti jaunie advokāti. Otrām kārtām, advokatūras prestižu ietekmējis arī vispārējais ētiskais relatīvisms, kāds ir sabiedrībai kopumā. Īsti nezinām, vai tas, ko darām, ir labi vai slikti. Vai padomju laikā ģimenēs apgūtās cilvēciskās attiecības ir jārevidē, tādēļ ka tagad sabiedrība orientējas uz peļņu un pragmatiskām vērtībām. Arī advokatūrā diskusijas, kas dažkārt notiek par profesionālās ētikas jautājumiem, ir ļoti neparastas. Lietas, par kurām runājam, attīstītā tiesiskā valstī ir pašsaprotamas. Piemēram, vai ir pieļaujams, ka tiesnesis ārpus tiesas sēdes lietu pārrunā ar vienas puses pārstāvjiem? Vai pieļaujams klientam blefot un stāstīt blēņas par to, ko nemaz nevar panākt, utt. Tā ir krīzes pazīme, jo norāda, ka cilvēkiem nav stabilu vērtību. Ko darīt, lai situāciju uzlabotu? Ir vairāki soļi, un advokatūra pēc mūsu maija kopsapulces ir sākusi rīkoties. ZAP vajadzētu revidēt procedūru, kādā tiek pieņemti jaunie advokāti. Nolikt augstāku latiņu. Ir cilvēki, kuri savas reputācijas dēļ nedrīkst būt advokāti, jo zaudējam savu vērtību sabiedrības acīs.Tajā pašā laikā ZAP šogad ļāva kārtot advokātu eksāmenu bijušajam Rīgas apgabaltiesas tiesnesim Valdemāram Šubrovskim, kurš no tiesas aizgāja pēc ķēķa skandāla un kura rīcībā prokuratūra vēlāk konstatēja ētikas pārkāpumus. ZAP var saprast, jo tā ir iesaistīta vairākos tiesas procesos, kur tiek vērtēti tās lēmumi. Padome nevar sacīt, mums patīk vai nepatīk šis cilvēks. Šeit ir nākamā problēma: ja mēs augstas reputācijas prasību ieliekam kā iekšēju prasību, kas nav īsti normatīvi pamatota, ļoti iespējams, ka tiesa liks atcelt lēmumu, ar kuru kādai personai ir atteikts, un liks šo personu pieņemt advokatūrā. Tajā pašā laikā uzskatu: ja gribam uzlabot advokatūras reputāciju, mums jābūt kritiskākiem un jāpaaugstina iekšējās prasības, uzņemot jaunus advokātus.Kā vērtējat V.Šubrovska uzņemšanu advokātu rindās? Presē bija daudz publikāciju, un sabiedrība diskutēja par šo jautājumu. Ja tiek pieņemts lēmums šādā strīdīgā gadījumā, tad noteikti jābūt publiskam skaidrojumam, kādēļ viņš uzņemts. Jāizvērtē, kādēļ mēs neuzskatām par problēmu apstākli, ka tiesnesis veicis apjomīgu mantisku darījumu ar ģimenes locekļiem un nesniedz par to pietiekamus paskaidrojumus (Šubrovskis gandrīz par miljonu pārdeva zemi savu tuvinieku firmai — aut.). Jāskaidro, kādēļ bijuši sabiedrībā apspriesti, strīdīgi spriedumi. Daudzās valstīs gadījumos, kad tiesneši pievienojas advokatūrai, ir prasīts novērtēt, vai pieņemšana profesijā netiek uztverta kā pateicība par pagātnes labvēlību. Piemēram, vairākos ASV štatos, ja tiesnesis pievienojas advokatūrai, jāiziet cauri sava veida vētīšanas procesam, kurā skatās ne tik daudz, kādus lēmumus viņš pieņēmis, bet, vai bijis pietiekami godprātīgs un kādu iemeslu dēļ tiesnesis maina profesiju. Ja tiesnesis vēlas pievienoties advokatūrai, lai mainītu profesionālo vidi, tas ir atbalstāmi. Ja aiziet, jo ir nozīmīgas pretrunas viņa un kolēģu attiecībās, ja tienesis jau sodīts vai arī var tikt sodīts par savu profesionālo darbību, advokatūrai vajadzētu būt ļoti piesardzīgai.Šogad veiktas izmaiņas arī likumos, kas nosaka, ka personas ar sliktu reputāciju nevar mainīt pozīcijas tiesu sistēmā. Piemēram, no tiesneša kļūt par advokātu. Cik efektīvs ir šis likums, jo V.Šubrovskis aizgāja pēc paša vēlēšanās, tā izvairoties no iespējamās disciplinārlietas? V.Šubrovska sakarā vairāki desmiti advokātu uzrakstīja vēstuli padomei, lūdzot vērtēt, vai lēmums par viņa uzņemšanu bija izsvērts un pienācīgi pamatots. Vēstulē aicinājām turpmāk vērtēt arī kandidātu reputāciju. Vai apstāklis, ka mums nav normatīva pamata kādam atteikt iestāšanos advokatūrā, ir pietiekams pamatojums pieņemt ikkatru kandidātu? Šajā vēstulē advokāti prasīja vērtēt arī potenciālo advokātu reputāciju. Ja tā nenotiks, ar katru šādu gadījumu mūsu kopējā reputācija kritīsies.Jūs arī parakstījāt šo vēstuli? Protams, jā. Jo nesapratām, kādēļ padome neņēma vērā argumentus, kas izskanēja publiski presē. Kāpēc vēstuli iesniedzāt jau pēc V.Šubrovska akceptēšanas? Tā bija kā reakcija. Mēs pirms tam paļāvāmies, ka padome izvērtēs visus zināmos faktorus.Jautājums par advokāta Viktora Tihonova izslēgšanu no advokatūras vilkās divus gadus, kādēļ tieši tagad, oktobrī, viņu izslēdza? Ņemot vērā, ka mēģinājumi bija arī iepriekš, vai tas liecina, ka šobrīd notikusi spēku pārdale advokatūrā? Maijā advokātu kopsapulcē tika ievēlēta jauna padome, kas daļēji varētu būt atbilde uz jūsu jautājumu. Tas, ka šāds lēmums galu galā tika pieņemts, manuprāt, ir labvēlīgi nozīmīgs advokatūrai, jo parāda, ka mums kritiski jāvērtē ne tikai tos, kuri vēlas iestāties, bet arī savus locekļus. Advokātam ir jāievēro likums un profesionālie standarti. Nevar atļauties runāt un darīt visu, kas ienāk prātā. Patlaban padomē izveidojusies iekšējā opozīcija, ko veido Saulvedis Vārpiņš un Agris Bitāns, kas arī bija pret V.Šubrovska uzņemšanu. Nesen tika nodibināta krimināllietu advokātu biedrība, kas aizkulisēs arī tiek minēta kā sava veida alternatīva un protests ZAP rīcībai. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa advokātu nav mierā ar advokatūras reputācijas pazemināšanos. Ir atsevišķi advokāti, kas diemžēl nomelno mūsu profesiju. Taču lielākā daļa ir godprātīgi profesionāļi, kas kārtīgi dara ikdienas pienākumus un necenšas izcelties, tādēļ esam deleģējuši profesionālās pārvaldīšanas uzdevumus padomei. Taču advokatūra kā tiesu varas profesija nevar atļauties mainīties sprādzienveidā. Esam konservatīva profesija, šīs izmaiņas notiek lēnām. Tādēļ arī bija nepieciešami divi gadi, lai pieņemtu smagu lēmumu par kolēģa izslēgšanu. Biedrības rašanās parāda, ka advokatūras ietvaros notiek kustība. Biedrības galvenais uzdevums ir aktualizēt kriminālprocesa jautājumus, veicināt apmācību, pārstāvēt advokātus, kuru pamata prakse saistīta ar krimināllietām. Var piekrist, ka virkni funkciju, ko uzņēmusies biedrība, būtu jāveic padomei. Būtu bažīgi, ja biedrība mēģinātu paralēli veikt padomes funkcijas. Jautājums, vai šis ir alternatīvs mēģinājums pēc tam, kad aktīvajiem advokātiem nolaižas rokas? Mums ir viena advokatūra, un tādai arī būtu jāpaliek. Ja mēs mēģināsim advokatūras problēmas risināt tikai interešu grupu, biedrību ietvaros, tas novestu pie advokatūras šķelšanās. Tas būtu sliktākais, kas var notikt.