Liela maza Zandere

Pēdējais pasākums Dzejas dienu programmā skan: 15.septembrī plkst.20.00 50 dzejoļi jeb Pirmais dzejas vakars jaunajā bibliotēkā. Pie jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvlaukuma. I.Zanderes dzimšanas dienas viesi. Akmeņu ielas pieturā cilvēki tinas jakā, slēpdamies no Daugavas vēja, bet I.Zandere ar sajūsmu iztēlojas, kā tiks pārbīdīts žogs, lai izveidotos improvizēts pagalmiņš, kā viens draugs uzmontēs skaņu sistēmu, cits - parādīs kādu savu filmu, cerams, Jaunā Rīgas teātra aktieri paspēs atbraukt, kā valdīs "īpašs rudenīgs un pūtīs nikni vēji, cerams, vēl lapas sāks birt" un kā visi kopā palasīs cits citam priekšā. "Sajūtai vajadzētu būt - kā pie bibliotēkas plaukta. Tas ir viens no bibliotēku apmeklētāju lielākajiem priekiem - staigāt gar plauktiem un izvēlēties nejaušas grāmatas, uzšķirt nejaušā vietā, un pēkšņi attopies, ka tas ir liktenīgi, ka tas ir svarīgais, ko esi meklējis," iecerēto brīvprātīgi draudzīgo pasākumu raksturo I.Zandere. "Dzejas dienas vienmēr ar kaut ko sākas un ar kaut ko tām ir arī jābeidzas. Man tie punkti beigās īstenībā vienmēr likušies interesantāki nekā lielie burti sākumā. Es esmu ļoti priecīga, ka tā ir sanācis, ka mūsu lasījums ir pats beidzamais," atzīstas I.Zandere. Viņa smejoties stāsta, ka "savu dzīves rudeni" atzīmēs ar Pirmo dzejas vakaru jaunajā bibliotēkā un divām grāmatām - izdevniecībā Liels un mazs iznākošo dzejoļu krājumu Brīnumbēbīšu gads "ar brīnišķīgām Edmunda Jansona ilustrācijām" un atkārtoto Iekšiņas un āriņas metienu. Palasīt priekšā policistam "Es to izdomāju bibliotēkas dēļ. Paies garš laiks, kamēr to uzbūvēs. Man liekas - beidzot jāsāk tajā dzīvot ne tikai virtuāli, bet arī fiziski. Zemes cikls būs padarīts, var sākt virs zemes rosīties. Es personiski jau tajā dzīvoju ļoti sen. Tā ir virtuāla dzīve, kurā jau pilnīgi iztēlojos, kā atlikušo dzīves daļu es tur pavadīšu. Kad būšu vecāka, kad man būs mierīgāks dzīves ritms, varēšu vairāk lasīt, - bibliotēka man vienmēr būs pa rokai. Varbūt es tur dzīvošu vairāk nekā dzīvoklī," stāsta I.Zandere. Gara acīm viņa jau spilgti redz, kā bibliotēkā būs tādi kā viņa, vēl būs lietišķie un vēl - pavisam jauni un sapņojoši, un vēl būs savas īpašās bibliotēkas klačas, tā būs vide, kur notiks intelektuāli strīdi. "Es domāju, ka daudziem cilvēkiem tā tiešām būs dzīves vide, un es kaut kādā ziņā jau tur dzīvoju," - tā I.Zandere. Viņa nepieder pie tiem, kam, ieraugot buldozeru un ekskavatoru grozīšanos, izlauzās neviltots "beidzot!". Kamēr citi, neizturējuši spriedzi, ķērušies pie vīpsnas un šarža līdzekļiem, I.Zandere Gaismas pils lietu uzlūko ar personisku maigumu. "Ja es nebūtu ticējusi, sanāktu tā, ka mana paaudze vispār nav dzīvojusi" - arī visās balsošanās praktiski neiespējamās izvēlēs viņas orientieris bijis bibliotēka - "bibliotēka visu laiku ir stāvējusi uz vietas, bet politika grozījusies ap to. Bibliotēka ir tas, kam var uzticēties." Pasākuma organizēšana saistīta ar ideju, ka cilvēkam ir draugi. Dzejniece nešaubās, ka draugi ir vislabākā imunitāte pret visām dzīves krīzēm - "jo cilvēks kļūst vecāks un vientuļāks, jo viņam svarīgāk apliecināt savu saistību ar citiem cilvēkiem. Visu pārējo cilvēks dzīvē var saorganizēt sev pats," I.Zandere labprāt pasākuma viesus redzētu apskāvušos kā Sorokina - Hermaņa Ledus iedvesmotajā mākslinieces Monikas Pormales apskaušanās akcijā, kas notika arī bibliotēkā. "Man patīk fiziski apskauties ar draugiem," atzīstas dzejniece. Ja kāds baidās, vai šis nebūs draugu pasākums šauram lokam, I.Zandere iedrošina, ka "visi mīļi aicināti". Jo īpaši - kāds televīzijā redzēts policists, kurš, pašam nezinot, ir idejas teju galvenais vaininieks. Viņa neizpratnes pilnajā - kam tad ir vajadzīga bibliotēka?! - bijusi tik "sirsnīga aprobežotība, patiesums un tiešums", ka I.Zandere šo pasākumu velta arī viņam. "Man gribētos ar viņu kopā palasīt. Es pat būtu ar mieru viņam palasīt priekšā," - tā I.Zandere pavisam bez ironijas. Liela maza Zandere I.Zandere brīdina, ka ir pusaizmigusi, tikko ar bērnu literatūras aktīvistu grupu atgriezusies no Dānijas IBBY kongresa. Tā ir Starptautiska bērnu un jaunatnes literatūras padome ar filiāli Latvijā. Trīs cilvēki no Latvijas - I.Zandere, mākslinieks Juris Petraškēvičs un izdevniecības Liels un mazs direktore Alīse Nīgale bija aicināti ierasties uz ceremoniju, kurā grāmata Māsa un brālis tika ierakstīta īpašajā IBBY goda sarakstā. Lai vienotos par interviju, I.Zandere sazinās ar epastiem no Dānijas. Pastkastē iekrīt ziņojumi no "mazas lielas zanderes". Loģiski, ka tā sevi dēvē cilvēks, kurš dibinājis izdevniecību Liels un mazs ar moto: ka labu grāmatu bērniem ir par maz un ka "jāatrod drosme, lai mazu pasludinātu par lielu". Gan ar šo izdevniecību, gan Baltā Vilka balvu, gan bērnu žūrijas kustību visā Latvijā I.Zandere ar domu biedriem turpina darīt milzu skaistu darbu. Dzejniece, izdevēja, redaktore, kultūras žurnāliste, bet visās izpausmēs brīvmāksliniece, kā pati saka, meklē un atrod arvien jaunus autorus un māksliniekus, kam ir drosme "mazu pasludināt par lielu". Esmu gandrīz droša, ka Zandere ir vienīgā, kas tikko izdevusi Brīnumbēbīša gada dzejoļus bažās, kā paspēs atšifrēt interviju ar ģenerālprokuroru Jāni Maizīti intelektuāļu tribīnei Rīgas laikam. Lūgta pēc savas variācijas par šo tēmu I.Zandere uzsver: "Es tajā pretrunu neredzu. Labi uzrakstīt bērniem var tikai tas, kurš vispār var kaut ko uzrakstīt. Es savu mērogu apzinos vairāk kā mazu. Mana funkcija - būt nomodā par konkrēto un mazo, visās manās izpausmēs. Arī Rīgas laikā man jāpieskata, lai netiek aizmirsts cilvēks. Lai idejas ir saistībā ar cilvēku… Jā, "maza liela Zandere" - ir manu vērtību pamats" - tā I.Zandere.