Milosiešus atceroties. Igaunija un pragmatiska politika (II daļa)

) mierīgo laikmetu kritizējošais dzejolis Vara un gars. Kaut kur Minhenē Ādolfs Hitlers un Nevils Čemberlens dalīja Čehoslovākiju, kurā, pēc Hitlera teiktā, tika apspiesti vācu pilsoņi. Atgriežoties Londonā, Čemberlens apgalvoja, ka ir panācis "mieru mūsu laikmetā". Savukārt Čehoslovākijas sadalīšanu viņš pamatoja ar apgalvojumu, ka tā ir "tālu esoša maza zeme, par kuru mēs nekā nezinām". Taču Tartu nesaprata, kas drīz sāksies. Dzejnieki dzīvoja savā starpkaru Igaunijā, it kā pārējā pasaulē notiekošais uz viņiem neattiektos. Un mēs visi zinām, kas tas bija. Es nezinu, vai tolaik apzināšanās būtu mainījusi situāciju, taču ir skaidrs, ka mums visiem, it īpaši Igaunijas diplomātiem, ir pienākums saprast nesenās kardinālās izmaiņas apkārt esošajā ārpolitikas un drošības politikas vidē. Mums ir jāmaina jau nostiprinājies uzskats, ka postkomunistiskā pasaule ir kļuvusi kantiska un ka vienīgais drošības risks ir asimetrisko karadarbību vedošie islāma teroristi, kuriem turklāt nav citu valstu iekarošanai vajadzīgo tanku, bumbvedēju lidmašīnu un cita parasti tikai valstu arsenālā esošā bruņojuma. Paši esam savu panākumu upuri. Rietumi 1989.—1991.gadā iedomājās, ka aukstais karš ir beidzies, ideoloģiskā pretī stāvēšana un no tās izrietošie draudi ir pagājuši. Tā bija liela drošības paradigmas maiņa, salīdzinot ar iepriekšējiem 40 gadiem. Sākot ar 40.gadiem, starpvalstu attiecības, drošības un aizsardzības politika, kā arī militārā plānošana būvēta uz pieņēmumu, ka Padomju Savienība ir agresīva valsts, kas jebkurā brīdī var uzbrukt rietumiem vai jebkurai citai vietai pasaulē. Tas bija pamatoti. Vardarbīgas valdības maiņas Austrumeiropā, karu atbalstīšana Āfrikā, Korejā un Vjetnamā, tieša militāra iejaukšanās Ungārijā, Čehoslovākijā un Afganistānā, masveida militārā klātbūtne Austrumeiropā, Kubas krīze u.c. Pret draudošajām briesmām apvienojās amerikāņi, briti, tikko no nesenā naida atkopušies vācieši un franči, beļģi, itāļi un citi un izveidoja militāru savienību rietumu demokrātisko vērtību aizsardzībai. Bija skaidrs, ka pret vareno padomju karamašīnu pat lielākā Eiropas valsts ir vien maza Milosas sala. NATO turējās kopā, ne bez sarežģījumiem, protams, līdz totalitārais pretinieks gadu gaitā beidza eksistēt. Mihaila Gorbačova Frenka Sinatras doktrīna jeb I"ll do it my way (es darīšu pēc sava prāta — no angļu val., red.) deva iespēju tā saucamajām satelītvalstīm — Polijai, Vācijas Demokrātiskajai Republikai, Čehoslovākijai, Ungārijai, Bulgārijai un Rumānijai — 1989.gadā izlauzties no padomju ietekmes sfēras, par ko rietumi bija ārkārtīgi laimīgi. It īpaši Vācija. Vairs Vācija (un arī Austrija) kara gadījumā nebija tā sauktā frontes valsts. Bija radusies virkne bufervalstu, kas ļāva gan viņiem pašiem, kā arī ar 200 000 cilvēku lielu karaspēku Eiropā esošajām ASV vieglāk uzelpot, samazināt izdevumus aizsardzībai un karaspēka lielumu. No šejienes arī radies termins peace dividend (miera dividende — no angļu val., red.) — tiešs ekonomisks termins, kas apzīmē militāru draudu sarukšanas rezultātā aizsardzības izdevumu samazināšanu un novirzīšanu citiem mērķiem. Īsi sakot, briesmu samazināšanās mainīja prioritātes. 1991.gadā, kad komunisma sabrukums trāpīja pašā impērijas sirdī, rietumu prieka reibums bija jau krietni mazāks. Vairākas valstis, to skaitā ASV, Vācija un Francija, nebūt nebija laimīgas par Padomju Savienības kā stabilitātes garanta sabrukumu. Kad garants tomēr sabruka, rietumi to pieņēma zināšanai ar gariem zobiem. Tad radās risinājums kopā ar sapratni, ka Krievijai ir brīvas rokas rīkoties savā teritorijā, kamēr par pārējo rūpēsies rietumi. Bija ticība, ka pēcideoloģiskajā Krievijā ir pagājis totalitārisma, komunisma, autoritārisma, disidentu vajāšanas laiks. Bija ticība, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Krievija kļūs par kaut ko līdzīgu Vācijai vai Lielbritānijai, par kārtējo liberālo, demokrātisko, tirgus ekonomikas Eiropas valsti, kas neuzbrūk un nevajā savus kaimiņus (jo to jau darīja sliktie komunisti, nevis labie demokrāti) un kas, pateicoties arvien ciešākajiem sakariem ar vecajām demokrātijām, pievienosies kantiskajam mūžīgā miera izkārtojumam. Šāda izpratne, ko filosofiski ietekmēja Fukujamas teoloģiski utopiskais Vēstures gals?, tika akceptēta visās 16 NATO dalībvalstīs. Arī mēs Igaunijā atceramies, ka itin bieži tika lietots arguments: ja reiz NATO nav nekādas lomas attiecībā pret Krieviju, kādēļ jūs vispār vēlaties tur būt? Pat savulaik aukstā kara "vanags", senators Ričards Lugars žurnālā Foreign Affairs publicēja rakstu Out of area or out of business (Iziet ārpus reģiona vai taisīt ciet — no angļu val., red.) ar sākotnēji no NATO ģenerālsekretāra Manfreda Vernera nākušu argumentu, ka draudošās un bīstamās Padomju Savienības pazušanas dēļ transatlantiskās alianses turpmākai pastāvēšanai jārod jauni izaicinājumi ārpus NATO tradicionālās darbības jomas. Nevainīgas un bezzobainas, nepareizi saprastas demokrātiskas Krievijas tēls vēl jo vairāk izplatījās ES, kur sapņotāju gan valsts vadītāju, gan zemākos līmeņos bija gana no Ziemeļvalstīm līdz Vidusjūrai. V 1991—2008 Laikā no 1989./1991. līdz 2008.gadam ES un arī NATO valdīja principiāls uzskats, ka pēc aukstā kara Eiropa ir uz mūžiem atbrīvojusies no savas XIX un XX gs. vēstures nastas, industriālo valstu savstarpējiem, miljoniem dzīvību prasošiem kariem. Valstis bija nobriedušas, draudēšana ar spēku un spēka pielietošana bija kļuvusi par retu izņēmumu, ko izmantoja varbūt vienīgi daži bijušie komunisti, nacionālisti Balkānu pussalā, taču tas neapdraudēja Eiropas kopējo labklājību. Jā, šur tur gadījās politiski atsitieni — kādā valstī vēlēšanas nebija gluži brīvas, vietām iekšpolitikā pielietoja vardarbību un ierobežoja cilvēktiesības, taču drošības arhitektūra bija iesakņojusies. Tās sastāvdaļa bija arī valstu tiesības izvēlēties, kurai organizācijai piederēt — ES, NATO, NVS vai GUAM (reģionāla organizācija, kurā ir apvienojušās Gruzija, Ukraina, Azerbaidžāna un Moldova — red.). Ietekmes sfēru jēdziens bija apglabāts. Šo kārtību mēs pazīstam ar nosaukumu The Post-1991 Settlement (Pēc 1991.gada vienošanās — red.). Tā arī ir neatkarību atguvušās Igaunijas visas vēstures paradigma. Neko citu mēs nepazīstam. Šajā paradigmā tika noturētas sarunas par Krievijas armijas izvešanu, uzklausītas EDSO prasības, izkarots uzaicinājums pievienoties ES, piecus gadus vestas iestāšanās sarunas. Šajā paradigmā pa vienai pārliecinājām NATO valstis, ka arī mums būtu vieta aliansē, īstenojot dalības rīcības plānu, izveidojām un reformējām Igaunijas aizsardzības spēkus un aizsardzības sistēmu. Mēs esam šīs paradigmas bērns, audzēknis un veiksmes stāsts. Neko citu mēs nepazīstam. Neviens nejūt starpkaru Igaunijas paradigmu. Aukstā kara paradigmas loģiku mēs tikai nojaušam, bet igauņiem tajā nebija lēmēju lomas. 2008.gada 8.augustā šī paradigma mainījās. The Post-1991 Settlement sagruva. Ne ES, nedz NATO, nedz arī Igaunija vēl nezina un neapjēdz 2008.gada septembra sākuma paradigmas maiņas visu būtību. Vai ES un NATO vērtībās balstītā ārpolitika varēs turpināties? Ko jaunajā situācijā nozīmē "pragmatiska ārpolitika"? Vai pragmatisms, kārtojot lietas ar vienu valsti, negrauj vērtībās balstītu ārpolitiku ar citām valstīm? Vai ES, kas neuzdrošinās stāties pretī agresijai vienā Eiropas daļā, vairs ir tiesības runāt citos ārpolitiskajos jautājumos? Vai uz zemāko kopsaucēju balstīta ārpolitika ļauj aizsargāt savas dalībvalstis? Neviens negrib domāt, ka pierastā kantiskā mūžīgā miera paradigma varbūt vairs nedarbojas. Neviens negrib domāt par milosiešu dialogu ar atēniešiem. Mēs esam un dzīvojam jaunā pasaulē. VI Igaunijas diplomātijas jauns posms Mainījusies Eiropas drošības paradigma prasa izmaiņas arī no mums un gatavību mainīt savu uzvedību. Cik lielā mērā, kādā virzienā un kā tas notiks, par to demokrātiskā valstī galu galā lems vēlētāji. Elastīgai, uz vēlamo rezultātu orientētai valstij ir jāsāk pašai par šīm lietām domāt, negaidot vēlēšanas. Raugoties uz pēdējiem diviem gadu desmitiem, Igaunijas valsts briedumu varam raksturot kā bērnību vai, lietojot mūsdienu augsto tehnoloģiju metaforu — par inkubācijas periodu. Aukstajam karam sekojošajā, no starptautisko attiecību viedokļa gana drošajā laikmetā Igaunijai laimējās izdarīt pareizās izvēles par labu demokrātijai un tiesiskumam, kā rezultātā tā iekļuva ES un NATO. Atgriežoties pie raksta sākumā uzskaitītajiem valsts iespējamajiem attīstības ceļiem, nav jābūt sevišķi attapīgam, lai saprastu, ka jebkura cita (un patiesībā vieglāka) izvēle — korumpēts vai autoritārs postkomunistiskais ceļš — patlaban nozīmētu mums kā neatkarīgai valstij daudz sliktāku situāciju. Valstis, kuras paslīdēja, nobrauca no liberālas, demokrātiskas tiesiskas valsts ceļa, šodien ir grūtībās. Tomēr piederība svarīgākajām struktūrām vēl nenozīmē, ka Igaunijas stāvoklis būtu galīgi nodrošināts. Lai gan dažkārt mums liekas, ka iekļūšana ES un NATO nozīmēja nonākšanu teoloģiski hēgeliskā galapunktā un mūžīgā miera iestāšanos, tagad zinām, ka pārmaiņa ir cita. NATO un ES ir dzīvas organizācijas, un viņu uzturēšana pie dzīvības, lai paši izdzīvotu, mums var izvērsties par pastāvīgu cīņu. Tas arī ir Igaunijas diplomātijas jaunais posms, kas svī ietver arī prioritāšu pārvērtēšanu. Gruzijas — Krievijas karš pats par sevi bija viena laikmeta, vienas paradigmas gals un jauna sākums, un mums dzīvībai svarīgo institūciju, starptautisko organizāciju un to dalībvalstu reakcijai jādod viela nopietnām pārdomām. Vēl jo vairāk — tās piedāvā mums secinājumus nākotnei. No vienas puses, neviens Igaunijas diplomāts nedrīkst aizmirst lorda Palmerstona atziņu, ka "valstīm nav pastāvīgu draugu, ir tikai pastāvīgas intereses". Nedrīkst aizmirst arī sakāmvārdu, ka draugus iepazīst nelaimē. Lai gan daži no mums prognozēja vai nojauta dažu valstu iespējamo reakciju uz agresiju XXI gadsimta Eiropā, tagad daudz labāk zinām, kas var sagaidīt Eiropu un mūs, ja kādreiz atradīsimies vēl nopietnākā situācijā. Pēc šīm zināšanām vadoties, Igaunijai ir jāpārskata savas diplomātijas prioritātes un darbības virzieni. Tas, ja godīgi, būtu tik un tā jādara laiku pa laikam arī bez paradigmas izmaiņām. Vēstniecību komplektēšanas proporcijas, personāla izvietojums ārpolitikas nozarēs, valstu un jomu (ekonomika, drošības politika, valsts tēls) analīze — tie ir lēmumi, kas jāpārskata, it īpaši jaunajos apstākļos. Lēmums savulaik nesūtīt uz ASV vēstnieku noteikti radās no kādas 1925.gadā spēkā esošas loģikas, vīzijas, izpratnes vai izvēles, taču tas noteikti bija jāpārskata 1930., 1933. vai vēlākais 1938.gadā. Pasaule, kādu mēs pazīstam, mainās, un prātīgas valstis un atbildīgas valdības, izvērtējot šīs izmaiņas, veic vajadzīgos labojumus savos agrāk pieņemtajos lēmumos. Svarīgākais labojums mums jāveic savā domāšanā. Ne tikai diplomātiem un valdībai, bet arī presei, uzņēmējiem un citu jomu pārstāvjiem. Mums jāsaprot, ka vecie pieņēmumi un pamati vairs neder. Tas ļaus mums sākt no jauna atšķirt svarīgo no nesvarīgā, ļaus saprast, kur mēs patiesībā šobrīd esam.