Paziņo Lielā Kristapa nominācijas; Rīgas sargu nav starp spēlfilmām

Gvido Skulte, kinooperators, Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs Filmogrāfija. Aktierfilmas: ........."Rīgas sargi" (2008).

Kinooperatora Gvido Skultes atklāta vēstule. Presē dižmanīgi tiek sludināta Latvijas kinoindustrija. Bet vajadzētu paskatīties vārdnīcā un noskaidrot šā vārda nozīmi. Mums pietiktu ar vārdu ražošana, kaut arī tas Latvijas potencei un aplamajai Kino centra politikai ir par greznu teikts. Ja jau mums ir dižķibele, tad kāpēc gan nevarētu krīzi kinomākslā dēvēt par kino ķibeli vai filmķibeli, kuras cēloņi ir tālākminētie. Aplams un kaitīgs ir ieskats, ka šis process jāvada profesionālim. Tas jāvada valsts ierēdnim ar valstisku atbildību. Tas sen zināms Amerikā un Eiropā. Jo pretējā gadījumā sāk valdīt kādas noteiktas grupas gaume un intereses. Diemžēl Latvijā ir pretējās domās un filmķibelē valda interešu grupa. Visās citās ne mazāk svarīgās nozarēs tā vairs nav problēma, izņemot kino. Diemžēl mūsu valdības ir bijīgi respektējušas aplamību, ieceļot pēc kārtas par centra vadītājiem „speciālistus"- režisoru, kinokritiķus Redoviču un Aščuku. Ilze Gailīte ir laimīgais izņēmums. Diemžēl šinī filmķibelē viņai jātiek galā ar priekšgājēju aplamībām un jācieš par viņu grēkiem. Ir zaudēti pilsoniskie, valstiskie un profesionālie kritēriji. Filmas tiek uzņemtas nevis Latvijas skatītājam, bet lai apmierinātu dažu indivīdu radošās intereses. Par valsts naudu! Filmas, ko skatās, tiek pasludinātas par neveiksmēm un tiek turētas ēnā. Nauda filmu uzņemšanai tiek dalīta bezatbildīgi, un to veic tas pats grupējums. Un tas ir novedis pie katastrofas. Jo ar devīgu roku tiek finansēti projekti, kas velkas gadiem ilgi. Te mēs sevi varam pieteikt Ginesa rekordiem. Valda inscenēta intriga, ka Latvija piedalās kaut kādā Eiropas kopējā kino procesā. To uztur tie, kas barojas no šiem ārzemju „tusiņiem”. Paši to skandina, lētticīgie notic, kaut visam tam nav nekādas atdeves. Atsauksme uz festivāliem ir pārspīlēta. Ja jau trūcīgajā Latvijā ir tik daudz tā saucamo kinofestivālu, tad turīgajās valstīs un lielpilsētās to skaits ir neaptverams. Un vai kāds brīnums, ka šinī kvantumā „tāds tādu atrod". Godā tiek celts profesionālais infantilisms, kurš tiek kronēts kā „netradicionālais kino". Tam pierādījums "Lielā Kristapa" pēdējo gadu skates, žūriju sastāvi un godalgas. Reforma ekonomētu līdzekļus un vairotu valstisko atbildību, kādas nav Kino centram, kurš darbojas un paštīksminās savā šaurajā estētu grupējumā, slavējot paši sevi un uzdodot vēlamo par patiesību. Valstiskā atbildība ir filmas, kuras redz Latvijas skatītāji, nevis čalošana par piedalīšanos festivālos. Visas iebildes, ka piederība ministrijai saraus kino sakarus ar Eiropu, ir klaja demagoģija, jo Eiropa sadarbojas ar valsti. Un, kādā birokrātiskā formējumā risinās kino lietas vienā vai otrā valstiņā, viņiem svarīgi tik, cik tas saistīts ar valsti. Valsts ir drošāks garants nekā domubiedru - estētu grupējums, kāds šobrīd ir Latvijas Kino centrs. Gvido Skulte, kinooperators, Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs Filmogrāfija. Aktierfilmas: "Mājiņa kāpās" (1963); "Uz trases" (19693); "Noktirne"(1966); "Karalienes bruņinieks" (1970); "Meldru mežs" (1971); "Ceplis" (1972); "Pieskāriens" (1973); "Četri pavasari" (1975); "Ezera sonāte" (1976); "Vīru spēles brīvā dabā" (1977); "Nakts bez putniem" (1979); "Agrā rūsa" (1979); "Vakara variants" (1980); "Cīrulīši" (1980); "Tarāns" (1982); "Pats garākais salmiņš" (1982); "Laika prognoze augustam" (1983); "Kad bremzes netur" (1984); "Dubultslazds" 2 sēr. (1985); "Spēle notiks tik un tā" (1985); "Pēdējā reportāža" (1986); "Ja mēs visu to pārcietīsim" (1987); "Zītaru dzimta" 5 sēr. (1989); "Valsis mūža garumā" 2 sēr. (1990); "Depresija" 2 sēr. (1991); "Zirneklis" (1992); "Apsēstības sindroms" (ASV) (1993); "Rīgas jumpravas" (Latvija - Norvēģija) (1995); "Kā tu šodien dzīvo, Eidi..." 7. sēr. (1996); "Palīgā I" 7 sēr (1997); "Palīgā II" 7 sēr. (1998); "Palīgā III" 7 sēr. (1999); "Palīgā IV" 7 sēr (2001); "Sviests" (2001); "Palīgā V" 7 sēr. (2002); "Lielās derības" 10 sēr. (2005); "Rūgtais vīns" (2006); "Rīgas sargi" (2008). Pilnmetrāžas dokumentālās filmas: "Tikšanās Gvinejā"; "Jaunatne un mūzika"; "Zemes atmiņa"; "Rīgas parki"; "Tingeltangelis"; "Mans brālis"; "Mūžīgais Fausts"; "Mana mīļā Rīga"; "Redzat - debesis ir atkal pušu"; "Ardievu, divdesmitais gadsimts...".

Otrdienas vakarā ieslēdzu savu TV kasti, kura rāda, manuprāt, iepriekšējā festivālā nominētu filmu I.Brūveres Stacijas jeb Dzelzceļš (īsti neatceros). Ja kaut kam tādam valsts var piešķirt naudu un to atzīt par mākslu, tad arī Rīgas sargi ir jānominē. Tik daudz tukšu kadru... vispār kaut kāds murgs. Brūvere bija īpaši pacentusies. Kaut kādas tantes un onkas safilmētas, kas tad ne īsti tēlo, ne īsti ir paši... Laikam jau kristapistiem ir kādi "mīļie" režisori. Jāraksta kultūrkapitāla fondam, lai arī man piešķir naudiņu, - gribu uzņemt, kā vecmāmiņa Arādijas parkā piles baro... Filma ilgs vismaz stundu.

skaudība izkropļo īstenību, dārgie Rīgas sargu nemīļi! Rīgas sargi ir laba filma - talantīga un veiksmīga!

Taatad konkreeti - kas ir tik briesmiigi slikts? "neliek neko just" - stiepjami. Par maz tragjikas? Vareetu noziedot Elzu peedeejaa artileerijas apsaudee, bet tas atkal buutu "stereotipiski un ieprieks paredzami"... Tos "nomales kompleksus" mees sev iedzenam - pareizaak buutu, juus iedzenat - pasi. Jo visa "filmas kritika" nemaz nav par filmu, bet par to, ka ekraana varonji uzdrosinaas, nepadodas, staajas pretii, uzvar, panaak savu - un ne tikai karaa. Muusu rauduliibas laikmetaa nav vajadziigi taadi varonji?

Dārgais, ag! Tavu uzbraucienu, kā jau likteņa apdalīta, nesapratu. Tu izdomā, ka esmu nevīža, ka tas mani čakarē utt. Astrologs esi? Un kas tās par pārējām dāmām un kas viņām jāzina? Un kāds tam visam sakars ar mani? Izskatās, ka savos minējumos esi patālu aizmaldījies. Info par AG izglītību un sasniegumiem pieejama vienkārši ieklikšķinot google. Ko es gribēju teikt? Ja runājam par profesionālismu, tad katrs, kas laimīgas nejaušības dēļ uzņēmis un samontējis kādu filmu, vēl nav profesionālis. Režisora arodu cilvēki mācās vismaz 5 gadus. Vai varbūt viņi tur, piem., VGIKā muļķi laiž? Arī mākslā ir savi likumi. Un tie ir jāiemācās un jāzina, lai varētu strādāt vismaz profesionāli. Bet šis jau ir tāds diletantu laikmets, kad katrs sevi par zvaigzni iedomājas. Un, ja jau Rīgas sargi ir tik izcils mākslas darbs, ja paravieši atkal savā zemē nav saprasti, kur tad ir tās citu festivālu balvas un Oskara nominācijas?

manā gadījumā uzbrukums tiek vērsts uz nekvalitatīvu darbu, nevis uz kādas konkrētas tēmas atainojumu. man tiešām no sirds ir žēl par nejēdzīgi iztērēto naudu. par sacūkoto laiku, kas tagad lepni iekonservēts filmas formātā. tā ir liela problēma, ka šī filma neliek neko just. vienīgais veids, kā to uztvert, ir racionāla aiz-matiem-pievilkšana, kas, starp citu, arii uzrādās vērtējumos un komentāros. piemeeram - latviešu aktieri tur ir? ir! tas taču labi! patriotisma tēma ir? nu super! specefekti kā nekad iepriekš ir? .. un tādā garā.. ienāca prātā salīdzinājums - ja kāds onkulis paņem aiz rokas kādu meitenīti, mēs vēl nevaram teikt, ka redzam tēvu ar savu meitiņu. te ir tas pats. kāpēc es par to cepos - šī ir tikai kārtējā epizode, kas uzrāda latviešu kā tautas Ierobežotību savos nomales kompleksos. visur viens un tas pats - mēs, mēs, mūsu.. bez drosmes, bez izglītības, bez spēka redzēt sev cauri, bez spēka paiet malā, lai dara citi, kam tas sanāk labāk. no otras puses, tad jau jāsāk ar kādu dakteri.. nu tas tā. negribu būt par latvieti vairāk.

Nez kaapeec uzbrukumi notiek tikai patriotiskai filmai, bet privaataas dziives seriaali, kur par kvalitaati vispaar runaat nenaakas, sanjem atbalstu politikju liimenii, ar aicinaajumiem ziedot. muusu sindroms - muuziigaa pelnu kaisiisana uz galvas, kas jau saak ieguut nacionaalaa mazohisma apjomus. Dialogi ir ok, varbuut galveno lomu teelotaaji vareetu buut drusku atraisiitaaki; bet es gribeetu redzeet vienu aktieri, kam vienliidz labi padodas gn miilestiibas, gan kara atteelosana. Prasiitos drusku reaalaaks armijas atteelojums, filmaa kaajnieki vien. Lai uztaisiitu nestraadaajosu miinmeteeja kopiju, vajag attieciiga izmeera cauruli, paaris koka gabalus citaam detaljaam un spainiiti kraasas. Vai arii uzziimeet visu ar datoru, kaapeec lidmasiinu var uzziimeet, bet miinmeteeju nevar?

rīgas sargu sakaraa pārņem bezpaliidziibas sajuuta. kas tieši šajā filmā ir tāds ģeniāls un vērtīgs? ķēmīgā aktierspēle? neveiklie dialogi? nemākulīgā montāža? malači žūrija, ka nepadevās letiņu sindromam - slaveet dajebkuru murgu, ka tik mūsu ražojums! un jocīgi un skumji, ka ir starp mums taadi, kas nespēj izvērtēt parādības un notikumus sev apkārt. manuprāt, ir jābūt trakam, lai teiktu, ka šī filma ir laba!

piedod, dārgā, tu neesi to "tantu" mazā pirkstiņa vērta un gan jau liktens tev pašai to ir darījis zināmu. Piedevām esi nevīža un tas tevi kā "dāmu" baigi čakarē! :)) Izlasi kas tur rakstīts - filma netika iesniegta balvai, līdz dedlainam starp citu un tas ir liels noslēpums, ka tā filma nokļuva tur.... Varbūt t;ās pārējās dāmas zinās? :))

Latvijā ļoti populāra ir grupa "Baltie lāči". Kad viņi dzied, tantes slauka asaras, par viņiem dziesmu aptaujās balso tūkstošu tūkstoši. Bet nevienam nav ienācis prātā sākt pārmest, ka viņi līdz šim nav saņēmuši Lielo mūzikas balvu.

nu lielisks cv tam Graubam, īsts mākslinieks. tāpēc skauģu netrūkst!! :)

Tā arī nedzirdēju, kas tad filmā slikts. Vai tiešām būtu taisnība tiem, kas konkursus vērtē kā „klanu cīņu”?

tas, kas filmā trūkst, kā reize, ir profesionālisms. un kur tad tam rasties, ja Grauba ir režisors-amatieris. To, ka mediķim kaut ko jāmāk, to cilvēki saprot. Bet režisors taču var būt jebkurš! Tas, ka cilvēks ir bijis režisors divām pilnmetrāžas filmām jau atomātiski viņu par profesionāli nepadara. Mūziķis un kinorežisors Aigars Grauba dzimis 1965. gada 19. janvārī Rīgā strādnieka ģimenē. Absolvējis Rīgas 39. vidusskolu (1983), dienējot padomju armijā, kļuvis par estrādes ansambļa Zvaigznīte vadītāju (1984-85). Kopš 1985. gada bijis kulta rokgrupas Jumprava vokālists, taustiņinstrumentālists un dziesmu autors, kopā ar grupas biedriem izpelnoties ievērību brīvdomīgo dziesmu tekstu un izteiksmīgo videoklipu dēļ. Bijis modes teātra izrāžu režisors (1991-93), piedalījies vairāku videoprojektu īstenošanā. Latvijas Neatkarīgās televīzijas galvenais režisors (1996-98), filmu producēšanas kompānijas Platforma filma un kinostudijas Cinevilla direktors un līdzīpašnieks (kopš 1998). Scenārija autors un līdzproducents muzikālajai filmai Rokenrols Baltijā (1990), scenārija līdzautors, līdzproducents un līdzrežisors (kopā ar Igoru Lingu) mākslas filmai Drosme nogalināt (1993; pēc Larsa Nurēna tāda paša nosaukuma lugas). Producents studijas Platforma Filma filmām - Jāņa Streiča Ipolits (2002), Naktssargs un veļasmazgātāja (2002), Rudens rozes (2004), Jāņa Cimermaņa Pērku jūsu vīru (2003). Tandēmā ar producentu Andreju Ēķi pievērsies vēsturiskām tēmām veltītu pilnmetrāžas spēlfilmu veidošanai: scenārija autors un režisors spēlfilmām Baiga vasara (1999; par Otrā pasaules kara pirmajām dienām Latvijā) un Rīgas sargi (2007; par Latvijas Brīvības cīņām pēc Pirmā pasaules kara beigām 1919. gada novembrī).

Rīgas sargi mani apbūra ar cilvēcisku siltumu un burvību. Paldies!