Pilsētas taupīs, lai rajoni varētu šķiesties?

Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) ir gatava sadarboties ar valdību, lai racionalizētu rajonu pašvaldību tēriņus. Tādā kārtā mums, iespējams, izdotos novērst vēlmi Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā (PFIF) palielināšanas vārdā atņemt tik nepieciešamos līdzekļus pilsētu pašvaldībām. Par 2009.gadā plānotajām iemaksām PFIF valdība un tās pārstāvis reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns ar Rīgas pašvaldību sarunājas no spēka pozīcijām. Ja Rīga nepiekritīšot valdības plāniem palielināt tās iemaksas PFIF, galvaspilsētai tikšot atņemtas tiesības pašai iekasēt iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Rīgas dome piekāpjas. Tomēr nebūtu nekas dīvains, ja konflikts turpinātos, jo runa tomēr ir par ļoti lielu naudu. Kāda ir domstarpību būtība? Ministru kabinets nākamgad plāno PFIF palielināt līdz gandrīz 107,8 miljoniem latu (šogad — 93,8 miljoni latu). Interesanti, ka valsts iemaksa šajā fondā saglabāsies nepilnu 7,2 miljonu latu apmērā, t.i., 2000.gada līmenī. Turklāt, palielinot ar nodokļiem neapliekamo minimumu, Ministru kabinets ir atkāpies arī no solījuma palielināt pašvaldībām pienākošos IIN daļu līdz 85 procentiem: pašvaldību daļa tiks palielināta tikai līdz 82 procentiem. Gandrīz visu valdības plānotā PFIF pieauguma smagumu iznesīs piecas Latvijas lielās pilsētas (Jelgava, Jūrmala, Rīga, Valmiera un Ventspils), kuru kopējo iemaksu PFIF paredzēts palielināt no 61,4 milj. līdz 75,9 milj. latu. Sevišķi skarbi valdība grasās izturēties pret Rīgu, palielinot tās iemaksu no gandrīz 52,6 milj. latu šogad līdz vairāk nekā 68,1 milj. latu nākamgad: teju par 30 procentiem! Bez šaubām, valstij jāattīstās pēc iespējas vienmērīgāk. Pašvaldību finansiālā izlīdzināšana notiek visās Eiropas Savienības valstīs, un daudzās, tieši tāpat kā Latvijā, šim mērķim ir izveidots speciāls fonds. Eiropas Vietējo pašvaldību hartā teikts, ka horizontālā izlīdzināšana palīdz labot starp pašvaldībām pastāvošo nevienmērīgo līdzekļu sadalījumu, ko izraisa dažādā spēja gūt ieņēmumu. Taču Eiropas pieredze rāda, ka efektīva un relatīvi izlīdzināšanas sistēma iespējama tikai tur, kur pastāv arī vertikālā izlīdzināšana, proti, tur, kur ir pietiekami liela valsts līdzdalība. Jo, kā teikts minētajā hartā, vertikālā izlīdzināšana nodrošina visa pašvaldību sektora pietiekamu finansējumu un palīdz pašvaldībām apgūt arī citus finanšu avotus. Diemžēl Latvijas valdība pašlaik cenšas apiet šos principus, lielajām pilsētām uzliekot par pienākumu ne tikai palīdzēt tām pašvaldībām, kuru ienākumu līmenis ir zemāks par vidējo, bet arī apmaksāt atsevišķu pašvaldību eksistenci. Lai to saprastu, jāuzdod pamatjautājums — kāpēc, kādu mērķu vārdā valdība no pilsētām faktiski izspiež naudu? Šā gada sākumā, kad Latvijas lielo pilsētu domju priekšsēdētāji tikās ar Ministru prezidentu Ivaru Godmani, tika pievērsta uzmanība rajonu pašvaldību budžetiem. Līdzīgā noskaņā saruna risinājās arī, abām pusēm tiekoties pavisam nesen, septembrī. LLPA aicināja un aicina 2009.gadā dotācijas rajonu pašvaldībām saglabāt šāgada līmenī. Galu galā atbilstoši likumam "Par pašvaldībām" rajonu domēm ir tikai četras funkcijas, turpretim pilsētu pašvaldībām — 23 (atbilstoši likuma 172.pantam Rīgai kā galvaspilsētai — papildus vēl četras) funkcijas. Likās, ka Ministru prezidents ieklausās lielo pilsētu viedoklī, jo jau janvārī viņš solīja likt sarēķināt finanšu nepieciešamību rajonu pašvaldībām. Bet nekā! Vairāk nekā 24 miljoni latu jeb 38 procenti no visām 2009.gadā paredzētajām dotācijām rajonu pašvaldībām tiks aprēķināti kā finansējums bērnunamu un veco ļaužu pansionātu iemītniekiem, kas tur ievietoti līdz 1998.gada 1.janvārim. Šo cilvēku skaits sarūk — bērnunamos pašlaik uzturas 166 iemītnieki, kuri tajos ievietoti līdz 1998.gada 1.janvārim, savukārt veco ļaužu pansionātos — 436 iemītnieki. Turpretim kopējais finansējums palielinās — 166 bāreņu uzturēšanai rajonu pašvaldībām tiks paredzēti teju deviņi miljoni latu, bet veco ļaužu pansionātu 436 iemītniekiem tiks paredzēti vairāk nekā 15 miljoni latu. Konkrētu atbildi no valdības LLPA nav saņēmusi, un ir aizdomas, ka Finanšu ministrija neko negrasās mainīt. Tā par katru pansionāta iemītnieku šogad paredzēts maksāt vidēji 35,2 tūkstošus latu (jeb 80 latu dienā), bet par katru bāreni — pat 53 tūkstošus latu gadā (jeb 145 latus dienā!). Tāpat valdība nav sniegusi informāciju par katra rajona domes operatīvajām izmaksām, pārskatos atdalot mērķfinansējumu par pedagogu algām un kultūrizglītības finansējumu, lai varētu redzēt, kur vēl bez administratīvā aparāta uzturēšanas tiek tērēta rajonu pašvaldībām piešķirtā nauda. Tomēr pašlaik dotāciju rajonu pašvaldībām valdība plāno palielināt līdz 62,8 milj. latu, kas būs par 7,6 milj. latu jeb par 14 procentiem vairāk nekā šogad. Tātad viss kārtībā, un rajonu pašvaldības "apēd" adekvātu naudu? Valdības klusēšana būtiskos jautājumos šādu pārliecību diemžēl nesniedz. Nākamā gada prognozes nav un nevar būt pārāk optimistiskas, un Latvijas pašvaldības savā nākamā gada budžetā, iespējams, cenšas saglabāt tēriņus šāgada līmenī. Tomēr arī šajos grūtajos laikos rajonu pašvaldības, kuras pastāvēs tikai līdz pašvaldību vēlēšanām nākamā gada jūnijā, no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas saņems stabilu, garantētu pieaugumu. Tas, nudien, nav taisnīgi pret pašvaldībām — donoriem, kas dzīvo taupības režīmā. Patiesībā valdība, gari un plaši runādama par taupību, laiž garām iespēju ietaupīt prāvus līdzekļus: rajonu pašvaldības taču darbosies tikai mazliet vairāk par pusgadu, un nav skaidrs, kāpēc tām jāparedz pilns finansējums. Turklāt šo pašvaldību darbībai nepieciešamos līdzekļus smeļot no PFIF, valdība samazina lielo pilsētu pašvaldību iespējas veidot elastīgāku budžetu. Nobeigumā vēlos piebilst, ka nedz pašreizējo IIN sadales formulu, nedz pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmu nevaram uzskatīt par tādu, kas veicina saimniecisko un sociālo aktivitāti lauku pašvaldībās. Bez šaubām, valsts nākamā gada budžets būs pārbaudes akmens administratīvi teritoriālajai reformai. Turklāt nākamais ir pašvaldību vēlēšanu gads, un daudzviet faktiski ar lielo pilsētu naudu tiks pamatots pašreizējo pašvaldību vadības veikums. Lielo pilsētu pašvaldībām nav nekas pretī palīdzēt saviem mazāk veiksmīgajiem kolēģiem, taču šī palīdzība nedrīkst sarežģīt dzīvi pilsētu iedzīvotājiem un veicināt pasīvu izmantošanu no palīdzības saņēmēju puses.