Vienotības līderes teiktajā, ka šāda koalīcija radītu draudus valsts pastāvēšanai, derētu ieklausīties galvenajam spēlētājam, šoreiz Zatlera Reformu partijai. Āboltiņas teiktais apliecina, ka konsultācijas aci pret aci, kas norisinājušās, apspriežot jaunās valdības aprises, tomēr radījušas aizdomas parsaskaņiešu citādo skatījumu uz Latvijas valsts vēsturi un tās turpināšanos. Āboltiņa norāda, ka arī skatījumā uz nākotnes mērķi - izveidot attīstītu nacionālu Eiropas valsti - esot domstarpības.
Jāteic, ka šāds vērtējums par koalīciju ar SC nav nekāds pārsteigums. Ne mirkli, vērojot šīs partijas iniciatīvas un darbošanos pēdējo gadu laikā, nav atstājusi pārliecība, ka tās mērķi nesaskan ar patiesi eiropeiskas demokrātijas izveidošanu Latvijā. Tādas valsts izveidošanu, kurā nav vietas cilvēktiesību pārkāpumiem, kurā visiem ir tiesības uz pašu galveno - dzīvību. Tāpēc jāatgādina SC centieni mainīt Džohara Dudajeva ielas nosaukumu, it kā nekas nebūtu zināms par čečenu nācijas milzu upuriem. Ir jāatgādina SC atturēšanās Saeimas balsojumā nosodīt Krievijas militāro agresiju Gruzijā pirms trim gadiem? Te gan taisnības vārdā derētu atgādināt arī par Valdi Zatleru, kurš «nespēja» izkļūt no olimpiskās Pekinas, lai kopā ar pārējiem četriem - Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas un Polijas - prezidentiem ierastos Tbilisi pašā Krievijas agresijas brīdī. Tas bija uzbrukums, kuram ir tikai viens galvenais motīvs, un tā ir nepatika pret pašu faktu - neatkarīgas Gruzijas valsts pastāvēšanu, turklāt nepārprotami uz Rietumiem vērstas valsts. Taču SC ir gājis tālāk un noslēdzis sadarbības vienošanos ar Vienoto Krieviju, kuru vada nākamais prezidents Vladimirs Putins, kuram lielākā traģēdija ir PSRS sabrukums. Būtu absurdi domāt, ka nepubliskotā SC un VK vienošanās paredz eiropeisku Latviju. To gan vajadzētu ņemt vērā, veidojot jauno valdību.