Sākam darīt!

Rau, finanšu ministrs lai teic: reformas kavējas, jo nozarēs trūkst vienprātības par to saturu. Droši vien taisnība, bet, gaidot, kad vienprātība parādīsies, pienāks pavasaris, un tad - vēl viens. Varbūt vienkārši jāsāk tīrīt sniegu, negaidot atkusni? Turklāt neesmu pārliecināts, ka pieeja «nozare pati lemj par nepieciešamajām reformām» ir pareiza. Gan tāpēc, ka vienmēr atradīsies kāds, kurš apgalvos, ka paiet/pabraukt jau var un nav tik traki, gan tāpēc, ka šāda pieeja var radīt pārrāvumus. Te kaut kas ir pareformēts, te - nav, te smuki notīrīts, te - bladāc! - sniega putra.Citiem vārdiem sakot, politiķiem vajadzētu pārtraukt slēpties aiz «konsultāciju», «konsensa» utt. nepieciešamības, nākt ar savu redzējumu un īstenot to, rēķinoties, ka kļūs nepopulāri un nebūs ar ko atbildību dalīt. Izklausās ne sevišķi demokrātiski, bet pretējā gadījumā būs, kā jau redzam kājāmgājēju gaitās: vieni lādēdamies turpina brist (nozare stagnē), citi krītot savainojas (nozares stāvoklis pasliktinās), vēl citi lien uz braucamās daļas, uzdzenot stresu autovadītājiem (citām nozarēm).Ar ko sākt? Nemānīsim sevi: demogrāfiskā situācija būtiski neuzlabosies. Līdz ar to jānosaka pamatrādītāji: cilvēku, strādājošo skaits utt., piemēram, 2020. gadā. Tad skatāmies valstis ar līdzīgiem rādītājiem - cik tur ir skolu, mediķu, ierēdņu utt. uz, teiksim, 10 000 iedzīvotāju. Ja iegūtais rezultāts mums liekas pārāk skarbs un nepieņemams, tad principā ir iespējams rēķināt, cik papildu finansējuma nepieciešams, lai mums konkrētā pakalpojuma noklājums būtu blīvāks. Un tad apspriežams jautājums: kurš par to maksās? Ja maksātāja (pilsoņu pašu maksājums vai valsts naudas pārdale) nav, tad rēķināmies ar realitāti.Tikai - sākam darīt! Kaitina situācija, kad nožogo ietvi, jo augšā it kā tīrot jumtu, bet nekas nenotiek dienām ilgi.