Laikrakstā "Dienas bizness" piektdien publicētā intervijā viņa uzsvērusi, ka krīze nav skārusi tikai Latviju, taču tieši Latvijā to izjūt ļoti smagi, jo nav domāts par "drošības spilventiņu" šādiem gadījumiem.
"(..) Latvijā mēs konstatējam, ka pamati nav bijuši pietiekami stingri ierakti un arī sijas ir, piedodiet, ķirmju izēstas. Reālās ekonomikas efekts nav pagājis garām ne lietuviešiem, ne igauņiem, ne zviedriem. Tātad ideja par to, ka mēs kaut kādā veidā būtu privileģēti, sisti vai pasargāti... Tā pasargātība var būt tikai tādā līmenī, kādā stāvoklī mēs bijām jau agrāk. Tagad mēs sev par lielām šausmām atklājam, ka šī valsts nav bijusi uz drošiem pamatiem," eksprezidente minējusi, uzsverot, ka, viņasprāt, pie šīs situācijas vainojama valdošā politiskā elite.
"Mūsu gadījumā vadošais princips ir bijis izpatikt elektorātam," viņa norādījusi, piebilstot, ka "tas ir faktors Nr. 1, bet tas nav vienīgais".
"Te ir arī dažādi sekundāri faktori, tajā skaitā mūsu valsts pārvaldes sistēmas spēja rīkoties tā, lai ar minimāliem līdzekļiem tiktu panākts maksimāls efekts - tas mums pietrūkst. Latvija ir spējīga uzbūvēt piecas dažādas jaunas institūcijas, kas darītu darbu, ko principā varētu paveikt viena. Pie mums netiek domāts, kā to visu varētu konsolidēt, kā daudzās institūcijas salikt vienā, un, manuprāt, tam ir savi politiski iemesli. Man šķiet, ka viens no šķēršļiem mūsu politiskās gribas realizēšanai ir saistīts ar spēju būt efektīviem," Vīķe-Freiberga uzsvērusi.
"Mums vienmēr ir bijušas koalīcijas valdības, turklāt reti kura no tām kādreiz pasēž opozīcijā taču principā jau viņi visi kā ķiļķens ar klimpu tur vārās vienā katlā. Tādējādi ir zināmas ministrijas, kas ir noliktas kā vienas partijas medību lauki. Turklāt attiecīgā partija to tiešām tik ļoti uzskata par savu medību lauku, ka tai ir kļuvis būtiski, lai konkrētā ministrija būtu tāda un ne citāda. Šeit varētu rasties jautājums - interesanti, kāpēc gan tā ir? Kāpēc šiem politiķiem tik ļoti attiecīgā ministrija ir pieaugusi pie sirds?" eksprezidenta bildusi, minot, ka "iemesli tam nav tādi, kas valsts pārvaldei būtu paši labākie un svētīgākie".
"Mums ministrijas ir saaugušas ar politiskajiem procesiem un zināmām politiskajām partijām, bet tas ļoti kavē mums nepieciešamo reformu veikšanu - to esmu dzirdējusi arī no starptautiskajiem naudas aizdevējiem," viņa vēl uzsvērusi.
"Varu pateikt - starptautiskajiem aizdevējiem ir iespaids, ka mums amatpersonas ar zobiem un nagiem, katra partija ir ieķērusies savā ministrijā un ir gatava pieļaut kaut vai grēku plūdus, lai tikai nebūtu jālaižas no tās vaļā," eksprezidente piebildusi.
Viņa arī norādījusi, ka Valsts prezidents, lai arī viņam ir iespējas savā ziņā iespaidot politiskos procesus, neatrodas "politiskajā katlā" iekšā.
"Tad jau ir jāiet ar tiem kungiem medībās, jāsēž ar viņiem pirtīs, jāspēlē kārtis un kāda drapīte jāuzdzer. Tādā veidā es tajā politiskajā katlā neesmu bijusi," Vīķe-Freiberga uzsvērusi. "Attiecībā uz politiskajiem procesiem Latvijā diemžēl ir izveidojusies situācija, kad mūsu minioligarhi ļoti nopietni ir sākuši ieņemt savu oligarhu pozīciju, kas valstij kopumā, protams, nepavisam nenāk par labu."
Runājot par oligarhiem Latvijā, eksprezidente arī norādījusi, ka "mūsējie nav spēlētāji starptautiskajā pasaulē - tas būtu jāpatur prātā. Mūsējiem vietējais pīļu dīķis ir pietiekami ierobežots. Tomēr šis pīļu dīķis ir vienīgais, kas mums - visiem Latvijas iedzīvotājiem - ir. Ja pār to planē trīs, četri vai pieci vanagi, tas kaitē tam, lai mums politiskie procesi būtu pilnīgi caurspīdīgi, demokrātiski bez korumpētības pazīmēm". Tāpat viņa uzsvērusi, ka šī situācija un korumpētība Latvijā traucē gan ienākt lielām investīcijām, gan mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, jo uzņēmējdarbības vide Latvijā tiek uzskatīta par nepietiekami draudzīgu.
"Turklāt te jau vairs nav runa par oligarhiem, bet gan noteiktu sistēmiskumu, paražām visdažādākajos līmeņos. Katrs, no kā ir atkarīga kāda "štempelīša" uzlikšana, to, atbilstoši padomju laika paražām, uzskata, par privileģētu situāciju," Vīķe-Freiberga norādījusi.
Eksprezidente arī uzsvērusi, ka patlaban Latvijā nav neviena politiķa, "par kuru man varētu šķist - viņš ir piedzimis, lai varētu kļūt mums par vadoni, un viņam es varētu būt uzticīga uz mūžu". "Mana pieeja ir tāda - politika ir process, kurā ļaudis demokrātiskā sabiedrībā var iesaistīties. Simpātijas pret viņiem man veidojas, balstoties uz to, kādus principus viņi aizstāv un kā viņi darbojas. Tādējādi šīs simpātijas man ir ļoti nosacītas un mainīgas. Ja es redzu, ka kāds "brauc auzās", man kļūst ļoti skumji," viņa vēl piebildusi, atzīstot arī, ka šaubās, "vai sava mūža galā kādā no tām [partijām] iestāšos".