Šādā gadījumā viens no variantiem būtu ieviest obligāto maksājumu par medicīnas pakalpojumiem gan strādājošajiem, gan pensionāriem, lai aizpildītu valdības prasīto budžeta samazinājumu. Šādā gadījumā katram valsts iedzīvotājam, izņemot bērnus, mēnesī vajadzētu maksāt aptuveni četrus latus jeb 50 latu gadā.
Eglītis gan uzsvēra, ka sīkāk par šo ideju runāt negribētu, ņemot vērā, cik sociāli jutīgs ir šis jautājums. Turklāt viņš aizvien cer, ka valdība un Saeima atzīs, ka veselības budžeta samazināšana prasītajā apmērā - par trešdaļu jeb 168 miljoniem latu gadā - nav iespējama.
Tomēr, paredzot pretējo, VM ierēdņiem tika uzdots "bezkaislīgi, bet ar veselo saprātu izrēķināt, ko var griezt, lai pacienti nemirst un ir nodrošinātas pamatvajadzības veselības lauciņā," pauda Eglītis, norādot, ka samazinājumi nevar skart neatliekamo medicīnisko palīdzību, bērnu ārstēšanu, onkoloģiju, psihiatriju, ģimenes ārstu praksi un citus pakalpojumus.
Taču pat tad, ja budžeta grozījumi ar Saeimas lēmumu stātos spēkā, no 1.jūlija apdrošināšanas sistēmu nebūtu iespējams ieviest, tas būtu iespējams, ātrākais, no 2010.gada 1.janvāra. Taču jau ir apspriests variants par pārejas laiku līdz 1.janvārim, kurā ieviest obligāto maksājumu veselības nozarei.
"Tas varētu būt risinājums," sacīja Eglītis, gan paužot lielas bažas, vai sabiedrība šajos ekonomiskajos apstākļos spēs vēl papildus maksāt.
Ministrs arī pastāstīja, ka budžeta samazinājums esošajā apmērā nozīmētu, piemēram, to, ka Rīgas Stradiņa universitātē uzņemamo studentu skaitu vajadzētu samazināt par 90%, bet Valsts asinsdonoru centram tam nozīmētu, ka 29 tūkstoši slimnieku paliktu bez asins preparātiem.
Jau vēstīts, ka sākotnēji Eglītis bijis neizpratnē par finanšu ministra Einara Repšes ("Jaunais laiks") pieļāvumu par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu un norādīja, ka pašreizējā situācijā Latvija to nevar atļauties.
Vēlāk ministrs gan minēja, ka varētu samazināt izdevumus, ja vien, ieviešot obligāto veselības apdrošināšanu, tiktu radīts aizsardzības mehānisms tiem cilvēkiem, kuri nevar atļauties nopirkt medicīnas pakalpojumus. Līdz ar to šo maksājumu veikšanā būtu jāiesaista pēc iespējas vairāk maksātspējīgu strādājošo iedzīvotāju.