Viņa dzīvojot ar cilvēku, kurš godā savu māti, mīl bērnus un palīdz tuviniekiem.Ainārs un Inese Šleseri uz pasākumu ieradās kopā, bet, tikko pabeiguši savu runu, uz jautājumiem neatbildēja. Pēc preses konferences abi Šleseri pusminūti pozēja žurnālistiem, apskāvās un izslīdēja no telpas. Politiķis savas runas laikā arī slaucīja acis.Preses konferencei ir nopietns iemesls, uzsāka A.Šlesers. Viņš izteica nožēlu, ka pēdējo 12 gadu laikā, kad viņš ir politikā, neviens nav izrādījis interesi par šo informāciju, lai gan tā vienmēr bijusi pieejama.Viņš vienmēr esot izvairījies runāt par savu bērnību, aprobežojoties vien ar frāzi, ka tā bijusi smaga. Divu gadu vecumā ģimenē notikusi traģēdija, piecu gadu vecumā pirmo reizi viņš ieraudzījis tēvu, pirms tam viņam teikts, ka tētis ir slims un ārstējas. Tēvs lietojis zāles un bijis agresīvs, stāstīja A.Šlesers. Kad viņam bija septiņi gadu, tēvs pret viņu pacēlis roku. Politiķis norādīja, ka publiskotajā informācijā, dažas lietas arī viņam ir bijis jaunums, jo ģimenē par to neesot pieņems runāt.
Par labu Latviju līderis Guntis Ulmanis uzskata, ka ir “pārkāpta melnā līnija politiskajā cīņā”. To viņš paziņoja sava partijas biedra Aināra Šlesera īpaši sasauktajā preses konferencē, kas notika dienu pirms grāmatas atvēršanas, kas paredzēta rīt.Jau vēstījām, ka preses konferenci Par Labu Latviju! premjera amata kandidāts A.Šlesers sasauca, jo rīt iznāk Lato Lapsas un Irēnas Saatčianes jaunākā grāmata “Šofera dēls minhauzens”, kas šoreiz ir par A.Šleseru.
Autori, informējot par grāmatas iznākšanu, kas gaidāma trešdien, norādījuši, ka tas būs “stāsts par puiku, kurš nolēma būt pilnīgi citādāks nekā viņa tēvs šoferis – neuzticīgs vīrs, dzīves neveiksminieks un garīgi slims slepkava, kuru grāmatas galvenais varonis ir centies noliegt visu savu mūžu un no kura uzvārda atteicies, kā vien iespējams”.
“Vai taisnība, ka Ainārs Šlesers jaunībā nejauši nogalināja cilvēku sporta zālē?” tā grāmata pieteikta speciāli izveidotajā interneta vietnē.
Komentējot grāmatas iznākšanu un to, ka darbā uzsvars acīmredzot likts uz A.Šlesera bērnību, žurnāliste Sanita Upleja pauda, ka nav sajūsmā par kolēģa Lato Lapsas izvēlēto tematu grāmatai par politiķi un uzņēmēju A.Šleseru. Viņa uzsver – bērni nav atbildīgi par vecāku darbībām.
“Ja raksta par politiķu privāto
dzīvi, tad jāizvērtē, kā tā ietekmē viņa politiskos lēmumus. Ja šīs
ietekmes nav, tad jāņem vērā, ka arī politiķiem ir tiesības uz privāto
dzīvo,” savu pozīciju paskaidroja S. Upleja, kura uzskata, ka arī vārda
brīvībai ir savas robežas. “Man nav svarīgi, kāda ir bijusi viņa bērnība
un kas ir viņa tēvs, jo nedomāju, ka šie apstākļi ietekmē viņa lēmumus
šodien,” sacīja žurnāliste.
Cits viedoklis ir
grāmatas “VVF. Vairas Vīķes – Freibergas politiskā biogrāfija” autorei
Sanitai Jembergai: «Ja A. Šlesers nebūtu sasaucis preses konferenci, es
varētu teikt – vispirms izlasi grāmatu, tad runāsim par to publiski.
Taču tagad ir nepieciešams pateikt – politiķa bērnība ir tikai daļa no
grāmatas, taču tieši uz to viņš šodien lika akcentu».
S.Jemberga norādīja, ka A. Šlesera bērnība nemainās no tā, vai tā ir aprakstīta priekšvēlēšanu laikā vai citā, taču atzina – jautājums par A. Šlesera tēva garīgo saslimšanu ir sensitīvs, taču nav atraujams no viņa izdarītā nozieguma.
Viņa uzskata, ka L. Lapsa nav pārkāpis ne G. Ulmaņa pieminētās «melnās līnijas», nedz privātuma vai vārda brīvības robežas. «Izvēloties politiķa profesiju, cilvēkam ir jāapzinās, ka būs pastiprināta interese par viņa personību. Līdz šim A. Šlesers nav izvairījies no privātās dzīves izrādīšanas, par ko varam pārliecināties attiecīgās tematikas žurnālos. Bet, ja tu runā par saviem bērniem, tad vari pastāstīt arī par saviem vecākiem,» sacīja S. Jemberga, kura uzskata, ka L. Lapsas grāmata sabiedrībai rada lielāku labumu nekā kaitējumu A. Šlesera ģimenei.Žurnālistes pieredze liek viņai šaubīties arī par politiķa asaru patiesumu īpaši sasauktajā preses konferencē. «Ja šis notikums būtu viņu patiesi sāpinājis, nedomāju, ka viņš publiski demonstrētu savas emocijas. Jebkurā gadījumā – raudošs A. Šlesers līdz šim novērots nav,» domā žurnāliste. Viņa pieļauj, ka grāmata par A. Šleseram nepatīkamām lietām tiek izmantota, lai padarītu viņu par situācijas upuri. «Šis bija labs brīdis, lai cietā buldozera tēlu padarītu mazliet cilvēcīgāku. Tā teikt – buldozers ar sirdi,» pārdomās dalās S. Jemberga.
(papildināts ar pēdējām rindkopām)