Nams ar raksturu

Ir 1958.gads. Paraksts pie vāka fotoattēla vēstī, ka "Maskavā, Kožukovas ielas rajonā, kur vēl pavisam nesen cita pie citas spiedās nelielas koka mājiņas, izvērsusies daudzstāvu namu būve". Korespondente tepat Rīgā ziņo: braucot ar trolejbusu pa Brīvības ielu garām VEF, viņas skatienam paveras stalti jauni nami, salonā valda labs prāts, pasažieri aicina cits citu uz sālsmaizi vai jau apspriež apciemotos mājokļus. Tāds bija laiks, kurā Rīga tika pie 107 m augstās "padomju zvaigznes virs Baltijas" - tā to savā laikā nodēvēja Latvijas Komunistiskās partijas vadītājs Jānis Kalnbērziņš. Tautas mutē apzīmējumi gan ir nievājošāki: "Staļina dzimšanas dienas torte", "Staļina baroks", "Staļina zobs", "Kremlis" un līdzīgi. SEPTIŅU MĀSU KLONI Lēmumu par augstceltņu būvēšanu padomju valdība pieņēma jau 1948.gadā. Saskaņā ar to Maskavā bija paredzēts uzsliet astoņas augstceltnes, kuru proporcijām un siluetam bija jābūt oriģinālam, un tās nedrīkstēja atkārtot pazīstamo augstceltņu paraugus ārzemēs, izpētījis profesors Jānis Krastiņš. Pie astotās māsas bijusī padomju zemes galvaspilsēta tika tikai salīdzinoši nesen, kad pirms trim gadiem pabeidza 264 m augsto dzīvojamo ēku Triumfa pils. Taču 50.gados ar pavairošanu veicās citās sociālisma satelītvalstīs. Pazīstamākā un iespaidīgākā no tām ir Josifa Staļina vārdā nosauktā Kultūras un zinātnes pils Varšavā. Rīgas augstceltnei bija jākļūst par jaunu dominanti pilsētas siluetā līdzās Doma un Pēterbaznīcas torņiem. Tāda tā arī ir kļuvusi un gluži dabiski ieaugusi rīdzinieku apziņā kā neatņemama pilsētas daļa. 70.gadu bērns, šodien trīsdesmitgadniece Sanita atceras, kā vienmēr, no Kuldīgas iebraucot Rīgā, pirmais, ko ieraudzījusi, ir bijis Dzelzceļa tilts (kā jau lauku bērns, domājusi, ka vilciens brauc par viļņoto augšmalu) un tūlīt aiz tā - Zinātņu akadēmijas siluets. Arī arhitekte Zaiga Gaile, vaicāta par savām attiecībām ar šo ēku, atzīstas, ka tās ir personīgas. "Kad dzīvoju Dzirnavu ielā, 18 gadus, no rīta ceļoties un vakarā guļoties, pa logu redzēju akadēmiju. Man tā patīk. Esmu pie tās ļoti pieradusi. Man tā liekas ļoti skaista." Zaiga Gaile ir pārliecināta, ka nepatika pret šo ēku ir veidojusies pirmām kārtām kā politiska nepatika pret "Maskavas iestādījumu". KOLHOZNIEKU NAMA VECĀ BERTA Augstceltnes projektēšana sākās ap 50.gadu. Tās arhitekti ir Osvalds Tīlmanis, Vaidelotis Apsītis un Kārlis Plūksne, kuri mēģināja ēku pieskaņot Vecrīgas torņu vertikālei. Starp citu, Tīlmanis līdzīgu ēkas projektu jau bija veidojis Ulmaņa varas gados 1938.gadā, piesakoties Rīgas pilsētas pārvaldes ēku konkursā Vecrīgā. Sākotnējā iecere bija būvēt Kolhoznieku namu. Tajā būtu lauksaimniecības izglītības centrs, divas konferenču zāles un mācību laboratorijas. Bija iecerēta arī izstāžu zāle, bibliotēka un viesnīca ar 320 vietām augstajā torņa galā. Lielāko konferenču zāli rotātu krievu un padomju zinātnes korifeju portreti un grandiozs griestu gleznojums par laimīgo padomju dzīvi. Realitātē tā arī neviena diena netika izmantota šai murgainajai idejai. Kad celtniecība tuvojās beigām, jau pēc Staļina nāves, kļuva skaidrs, ka kolhozniekiem apsaimniekot namu nav pa kabatai. "Tad sāka atklāties, ka ekspluatācija maksā baigu naudu. Celtni sev var ņemt tikai organizācijas, kurām valsts nežēlo līdzekļus," atceras rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Tāda tolaik bija zinātne. Turklāt ap šo laiku jaunais padomu valsts līderis Ņikita Hruščovs bija izlēmis, ka lauksaimniecības zinātnei jāattīstās laukos un tā nav gluži savienojama ar vāļāšanos viesnīcā galvaspilsētā. "Ēka taču bija celta kā Kolhoznieku nams - viesnīca, tādēļ katrā stāvā bija lieli vestibili. Tagad tie ir atdalīti ar sienu un pārbūvēti par darba telpām," savās atmiņās dalās zinātnieks Gunārs Andrušaitis. "Vestibilos bija apaļi ozolkoka galdi un masīvi ar ādu apvilkti dīvāni un klubkrēsli. Otrajā stāvā tagadējā Prezidija sēžu zālē bija bārs ar galdiņiem. Stikla vitrīnās, kur tagad izvietotas grāmatas, bija dzērienu pudeles, priekšā - pusapaļa bufetes lete, aiz kuras saimniekoja bufetniece vecā Berta." Ēkā katru vakaru notikuši koncerti un teātra izrādes, starpbrīžos skatītāji uzturējušies bārā un amfiteātra vestibilā. Milzīgās virtuves saldējamās istabās tolaik jaunie zeļļi esot glabājuši vairumā sapirktos lētos ārzemju vīnus Green silvaner, Gamza un Diamant. UZ MASKAVU PĒC SVĒTĪBAS Augstceltnes būvdarbos tika iesaistītas labākās celtniecības organizācijas un amatnieki, piemēram, Saveļjevu dinastijas meistari, kuri kopā ar arhitektu Apsīti jau bija piedalījušies Maskavas metropieturas Rīga izbūvē. Piedalījās arī izcilais metālkalējs Haims Risins un jumiķis Samuils Karpuss, par kuru leģenda vēsta, ka viņš esot locījis skārdu kā papīru un nekad neesot strādājis cimdos. Tika izmantots arī cietumnieku darbs. Lai saliktu īstos akcentus, projekta beigu periodā tika piesaistīts Maskavas arhitekts Vjačeslavs Oltarževskis, kurš 20.gados bija piedalījies Ņujorkas augstceltņu veidošanā. Cilvēki tika turēti informācijas badā, un daudzi tiešām ticēja, ka augstceltnes ir komunisma brīnumdarbs. Patiesībā, kā raksta Krastiņš, "Staļina laika augstceltņu tēls bija nevis komunisma ideoloģijas auglis, bet gan formu aizguvums no sava nāvīgākā ienaidnieka - Rietumu kultūras." Piemēram, no Ņujorkas domes nama (1915), Smita torņa Sietlā un Wrigley nama Čikāgā (1924). Arhitekts Apsītis atmiņu grāmatā Es, Rīgas puika spilgti aprakstījis braucienu uz Maskavu. Padomju uzvaras simbola celtniecība Baltijā esot notikusi puspajokam, pusnopietni. Cilvēki bija pieraduši pie ideoloģiskām nodevām. Ēkas augstumu palielināja par 15 stāviem. Torņa noslēgumam piešķīra Pēterbaznīcas torņa motīvu, tikai ar vainagojošo zvaigzni. Tika pat veicināta nacionālās tematikas izmantošana - izmantoti stilizēti latviešu ornamenti - saule, skujiņa, Austras koks, ozollapu vītnes. Īpašu gandarījumu arhitektam sagādājusi lielās lustras veidošana ar saktas motīvu. Apsītim no Maskavas vizītes iespiedusies prātā arī kāda dīvaina sadzīviska detaļa. Sazin kāpēc Rīgas kolēģiem nav ierādīta viesnīca. Oltarževska dzīvesbiedre viņa kolēģim uzklājusi dīvānu, bet Apsītis pārnakšņojis uz galda, kas dienā kalpojis par rasējamo dēli. Zinātņu akadēmijas augstceltnes pieņemšanas un nodošanas oficiālais akts parakstīts 1959.gada 31.decembrī, lai gan daļu ēkas sāka apdzīvot jau divus gadus agrāk. Galīgais punkts būvniecībai pielikts tikai 1961.gadā. Ēku atklāja Vilis Lācis vienlaikus ar PSRS šaha čempionātu. Jānis Stradiņš smejas, ka šo faktu var salīdzināt ar Eirovīziju. Tieši tāpat kā par godu Marijai Naumovai Eirovīzija notika Rīgā, toreiz iepriekšējā turnīra uzvarētājam divdesmitgadīgajam Mihailam Tālam par godu sacensības pārcēla uz Rīgu. Akadēmijas lietu pārvaldnieks Vitālijs Kozlovskis uzsver, ka īsti precīzi ēkas pabeigšanas laiku nav iespējams pateikt. Gan tāpēc, ka to nodeva pakāpeniski pa stāviem, gan arī tāpēc, ka padomju dokumentiem nevar pārāk uzticēties. "Nodošanas termiņš bieži tika kavēts," skaidro Kozlovskis. Katrā ziņā laikraksts Latvijas Zinātnieks jau 1958.gadā ziņoja par Fizikas institūta darbinieka izjūtām, kurš tikko pārcēlies uz jauno Zinātnes pili. "Gaisa daudz, mazliet par daudz. Nav arī ko brīnīties - griestu augstums sniedzas līdz sešiem metriem. Līdzstrādnieki necieš no gaisa trūkuma, sevišķi aukstās, saulainās dienās, kādu šogad bija pietiekami daudz (..)." Par koridoriem teikts: "Tie ir plati, tīri, tos uzkopj ar visjaunāko tehniku - putekļsūcējiem, reizi divās nedēļās ierodas arī bonierētājs [parketa vaskotājs]. Vienīgais, kā tomēr trūkst, ir atkritumu tvertnes un papīrgrozi, kuru visā institūtā ir ne vairāk par trijiem. Kaut gan nepatīkami nomest papirosa galu tik greznā koridorā, tomēr neviens negrib bāzt tos savā kabatā. Tāpēc šos šad tad var atrast nomestus stūros. Vispār jāsaka, ka fiziķi ar savām telpām ir apmierināti." PAR KRIEVU SĒTU NEDOMĀJA "Šī ēka būtībā ir celta uz kapiem. Vietā, kur mēs tagad sēžam, līdz 1812.gadam bija maza luterāņu kapsētiņa (Jēzus baznīcas kapsēta) un baznīca, kurā sprediķoja Herders," pretrunīgākās izjūtas min Jānis Stradiņš. Lai uzbūvētu Kolhoznieku namu, tika upurēts arī izcils krievu klasicisma laika arhitektūras piemineklis - tirgotavu rindas jeb bazārs Gostinnij dvor/Viesu sēta. Stradiņš, kurš jau kopš puikas dienām aizrāvies ar Rīgas vēstures pētīšanu, neslēpj, ka viņam par šo faktu sirds smeldz joprojām: "Es vēl ap 1949.gadu nācu skatīties, man ļoti imponēja viss ansamblis - tāds sagāzelējies." Kā Rīgas patriots un citu stilu cienītājs Stradiņš sākumā izjutis ēku kā svešķermeni: "Tas cukura tortes veidojums. Tas bija drusku nepatīkami." Atgrūšanos vairojis arī fakts, ka Zinātņu nama pirmie vadītāji bijuši "ļoti dogmatiski noskaņoti staļinieši". Kāda bija rīdzinieku attieksme? Kā pret ideoloģisku piedēkli pilsētā? Vai gluži pretēji - viņi lepojās, ka tiks paši pie savas augstceltnes? Zigmundam Skujiņam palicis prātā, ka cilvēki bijuši absolūti vienaldzīgi: "Neviens to neuztvēra kā kādu brīnumu. Kas tur notika aiz tā uteņa - neviens neņēma galvā." Arī Jānis Krastiņš pievienojas: "Par Viesu sētu neviens neraudāja." To nojauca bez diskusijām, lai arī tobrīd koka ansamblim bija arhitektūras pieminekļa statuss. Tāds šobrīd ir arī Zinātņu akadēmijas augstceltnei. Profesors pieļauj - jā, iespējams, cilvēki pat izjuta zināmu gandarījumu, ka tiks pie tādas būves, jo bija dzirdējuši par augstceltnēm citur pasaulē. Skumt par divstāvu koka mājiņām, maigi sakot, neatbilda laikmeta garam. Arhitekte Ieva Zībārte no šodienas skatpunkta vērtē: "Autoritāri režīmi, tāpat kā korupcija, visos laikos radījusi arhitektūru, kas agresīvi ielaužas pilsētvidē vai dabas teritorijā. Zinātņu ēka nav izņēmums. Tomēr itin bieži nepareizā arhitektūra ievieš jaunus akcentus, kas palīdz vietas identitātei, un pēc laika tā tiek uzlūkota kā vērtība. Pēckara ēkas ar paaugstināto stāvu skaitu Rīgā ir laikmetu raksturojošs papildinājums Vecrīgas siluetam. Tās nojaucot vai noniecinot, pilsēta iegūst mākslīgus vecā skaistuma vaibstus un nerada apstākļus laikmetīgai videi." Piešķirt cilvēcisku dimensiju Kopš neatkarības atgūšanas publiskotas dažādas versijas, ko iesākt ar Zinātņu akadēmijas ēku. Viskrasāko viedokli laikrakstā Literatūra un Māksla paudis Jānis Lejiņš - viņš ierosināja ēku uzspridzināt. Jānim Stradiņam, kurš sešus gadus bijis akadēmijas prezidents, visloģiskākais risinājums šķita akadēmijas pārcelšana uz Rīgas Latviešu biedrības telpām. Tā būtu vēsturiska pēctecība, jo biedrības namā 1932.gadā Pēteris Šmits dibināja Zinību komisiju. Taču pārvākšanās nebija reāla. Sabrūkot Padomju Savienībai, papluka arī zinātnes prestižs. "Bija jāpaliek šeit, un man pieder ideja, ka vajadzētu ēku padarīt cilvēciskāku," stāsta Stradiņš. Viņš nolēma sākt ar tuvāko vidi. Profesors norāda uz kabineta sienām, pie kurām piekārtas no mājām atnestās gleznas - vecmammas un vecātēva portreti. Emocionāls mirklis bijis, kad tūkstošgades miju ar sievu un kolēģiem sagaidījuši uz Zinātņu akadēmijas jumta. Tieši pusnaktī bijusi tāda migla, ka nevarējis redzēt pat stacijas pulksteni. Drīz gan tā izklīdusi. 1993.gadā tika iesvētīts akadēmijas karogs. 2001.gadā Zinātņu akadēmijā ciemojas dalailama. "Arī tā bija svētība," uzskata Stradiņš. Tika nomainīta adrese - Turgeņeva iela 19. Ne jau augstas kultūras cilvēkam Jānim Stradiņam bija kas iebilstams pret krievisko, "dižs krievu rakstnieks", taču, uz visu pasauli rakstot vēstules ar adresi Turgeņeva iela, varēja rasties pārpratumi. Tagad Zinātņu akadēmija viena pati lepni atrodas jaunradītajā Akadēmijas laukumā 1. Jānis Stradiņš ēku salīdzina ar Latvijas valsti un nosauc spilgtākos paradoksus tās liktenī. No vienas puses - tā bija ļoti komunistiska ēka. No otras puses - 1990.gada aprīlī tajā pulcējās Tautas frontes frakcija, kas izstrādāja Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. "Mēs pat pielikām plāksnīti pie durvīm." Šeit noticis arī slavenais 1965.gada Rakstnieku savienības kongress, kurā Vizma Belševica un Arnolds Auziņš organizēja staļiniski domājošo kolēģu izbalsošanu no Rakstnieku savienības vadības. Te par savu neērto 1962.gadā izdoto poēmu Einšteiniāna lamāts Ojārs Vācietis. Šeit Jānis Stradiņš savā 75 gadu jubilejā varēja pastiept roku un teikt, ka tur aiz sienas atrodas Dainu skapis. "Tik daudz zinātnes notikumu bijis 50 gados, arī kultūras ziņā," Jānis Stradiņš šodien ir pārvarējis sākotnējos aizspriedumus un Zinātņu akadēmijas vārdu vispirms savā apziņā saista ar labo un vērtīgo saturu, cerot, ka zinātnes prestižs mūsu valstī tomēr atkal tiks atjaunots. PUTNA LIGZDĀ "Man patika šis augstums. Tas gan neaizsniedza Pētergaili. Augstceltnes smailē bija kāpnes, ļoti šauras, pa kurām varēja uzkāpt līdz pašai augšai, iesēsties kā ligzdā un paraudzīties uz Rīgu no padebešu augstumiem. Te tā bija - Rīga pie manām kājām! Gandrīz Daugavas krastā, tur tālumā - jūra. Ap pilsētu - meži, ezeri, purvi un tik tuvu - Olaine, Jūrmala, Ikšķile. Noreibst galva, kad skats griežas lejup, pie kājām, - ar stacijas tiltiem, centrāltirgu un cilvēkiem kā rotaļlietām pilsētas dzīvajā maketā," atmiņu grāmatā raksta arhitekts Vaidelotis Apsītis. Izbaudīt līdzīgas izjūtas interneta sludinājumā joprojām aicina kāda firma, pat solot 17.stāva skatu laukumā pasniegt šampanieti. Akadēmijas lietu pārvaldnieks Vitālijs Kozlovskis neļauj sapriecāties. Tā vairs neesot taisnība. Sadarbība ar tūrisma firmām pārtrūkusi. Rīdzinieku aizspriedumi ņēmuši virsroku. Jā, ārzemju tūristi individuāli atklejojot līdz Centrāltirgum, taču "organizētās tūrisma grupas nelabprāt šķērso dzelzceļa uzbērumu". Neiekārdina pat ērtā autobusu stāvvieta pie Akadēmijas. Tas ir aplam, ir pārliecināts pārvaldnieks. "Te ir bezgala interesanti. Pie mums ir daudz kas labs un skaists." Bet kā ēkas attīstību mūsdienu Rīgas pilsētvidē saredz profesionāļi? "Nedod dies, kāds sāks pārbūvēt Dailes teātri vai Zinātņu akadēmiju un saliks plakanus plastmasas logus!" saka arhitekte Zaiga Gaile. "Ja cilvēks pieiet vēsturei ar cieņu, saredz tās skaistumu - ir ļoti grūti novilkt strīpu." Viņasprāt, sociālisma arhitektūra ir vērtība, "labi iesēdināta Rīgas panorāmā", turklāt savā žanrā un spēles noteikumos ar savām detaļām un izturēto stilu daudz vairāk cienījama nekā dažs labs laikmetīgais monstrs. Šo pagātnes valdzinājumu sapratusi un novērtējusi arī Eiropa. 2003.gada 13.septembrī Zinātņu akadēmijā ieradās Eiropas Padomes direktorāta vadītājs spāņu profesors Hosē Marija Ballesters un pasniedza Eiropas kultūras mantojuma karogu. "Viņiem bija svarīgi, lai nebūtu pārbūvēts. Mūsu akadēmija no nabadzības neko daudz nav pārbūvējusi," ar smaidu stāsta Jānis Stradiņš. Nav ļaunuma bez labuma. Savukārt arhitekte Ieva Zībārte ēkas attīstību saredz drosmīgas saturiskās pārveides virzienā: "Iepriekšējo gadu apstākļos es teiktu - dizaina viesnīca. Šodienas situācijā nebūtu slikti ēkā un valstī kopumā attīstīt zināšanu un intelektuālo funkciju - moderns zinātnes vai mākslas muzejs, kultūras centrs, kā arī Rīgā tik nepieciešamais pilsētas laukums zemes līmenī un skatu platforma augšstāvā. Līdzīgi kā augstceltne Tokijā, kur izvietojies Mori Laikmetīgās mākslas muzejs." "Kāda tā ēka ir, tāda ir. Svarīgi ir nepieņemt ēkas sliktās īpašības. Neidentificēt sevi ar šo ēku. Padarīt dzīvesvietu labāku," - tā Jānis Stradiņš, kurš ir pārliecināts, ka šeit tiek un tiks pieņemti visi Latvijas zinātnei svarīgākie lēmumi. Viņu šobrīd nodarbina jautājums, ko likt torņa smailes galā, jo kaut kāds noslēgums torņa smailei esot nepieciešams. Stradiņa priekšlikums - astronomisks instruments astrolābija vai kāds atoma modelis.