Par atkritumu saimniecības izveidi Latvijā

Taču tieši darbā ar atkritumiem ir parādījušies arī reālie trūkumi un nozares attīstības kļūdas, kuru pēdējais lielākais vilnis saistīts ar Rīgas pašvaldības atkritumu apsaimniekošanas saistošajiem noteikumiem un apsaimniekošanas sistēmas būtisku izmaiņu - varas nodošanu pašvaldības rokās. Neiedziļinoties katrā no šīm problēmām atsevišķi, kā kopējo lielo kļūdu gribu uzsvērt valsts politiskās vadības nekompetenci darbos, ko tā uzņēmusies pārvaldīt. Masveidīga parādība ir kļuvusi shēma, kad partiju izvirzītie cilvēki vadošos amatos neatkarīgi no viņu iepriekšējo zināšanu līmeņa reizē ar saņemto varas krēslu iedomājas sevi par visvarošiem speciālistiem, kas jebkuru problēmu izlems daudz zinošāk nekā attiecīgās nozares praktiķi ar speciālajām zināšanām un pieredzi. Konkrētajā nozarē - atkritumu saimniecībā - tas parādījās sevišķi spilgti, un jau vairākas nedēļas šīs nozares problēmas ir sabiedrības uzmanības lokā. Uz jautājumu - vai atkritumu saimniecību Rīgas dome bija tiesīga pārņem savās rokās, tajā skaitā iekasēt samaksu no iedzīvotājiem par atkritumu apsaimniekošanu - var atbildēt tikai pozitīvi. Saskaņā ar nozares pamatlikumuma "Atkritumu apsaimniekošanas likums" -9.pantu vietējās pašvaldības organizē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas valsts un reģionālajiem plāniem savā administratīvajā teritorijā. Saskaņā ar šo likumu vietējās pašvaldības izdod saistošus noteikumus, kas reglamentē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, kā arī kārtību, kādā veicami maksājumi par šo atkritumu apsaimniekošanu. Tātad pilsēta ir tiesīga izstrādāt savus atkritumu apsaimniekošanas noteikumus, kuros nosaka arī kārtību, kādā tiek veikti maksājumi. Savukārt maksas lielums par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, izņemot pārstrādi, tiek reglamentēts likumā "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" noteiktajā kārtībā. Jāatzīmē, ka Rīga nav vienīgā Latvijas administratīvā vieta, kur jau ilgus gadus ir šāda prakse. Tas, protams, nenozīmē, ka vietējās pašvaldības varasvīri vai sievas paši tieši nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu. Saskaņā ar likumu vietējā pašvaldība izvēlas komersantu, organizējot iepirkuma procedūru par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu noteiktā zonā. Un te nu sākas domstarpības. Kā tad objektīvi vislabāk nodrošināt pašvaldības atkritumu radītājus ar šo pakalpojumu? Tā kā valsts plāns nosaka arī katras pašvaldības atkritumu saimniecības vadlīnijas, no kurām pamatprasība ir atkritumu pārstrāde, pilsētai ir saistoši nosacījumi, ka līdz 2010.gadam jāsamazina noglabājamo bioloģiski sadalāmo atkritumu daudzums par 25% no 1995.gadā noglabātās masas, bet no apritē esošā iepakojuma jau līdz šā gada beigām ir jāpārstrādā puse. No dažiem vērojumiem Skandināvijas valstīs Rīgas dome izsecina, ka pašvaldība nodrošinās tīru pilsētu, veicinot visu atkritumu savākšanu un nodošanu Getliņu poligonā, kur tālāk tos atbilstīgi šķiros un pārstrādās. Tiek apgalvots, ka pēc nešķiroto atkritumu šķirošanas gandrīz puse būs derīgi kā otrreizējās izejvielas, bet atlikušo daļu būs iespējams sadedzināt vai noglabāt poligonā biogāzes ražošanai izveidotajās šūnās. Te nu jāsaka, ka tas ir galīgi aplam. Balstoties uz jau astoņdesmitajos gados sākto nešķiroto atkritumu šķirošanas vietu izveides pieredzi Rietumeiropā, Vīnē, Milānā un citur dažu mēnešu laikā jaunuzceltie kompleksi tika slēgti un pamazām pārveidoti gan par atkritumu bioloģiskās pārstrādes uzņēmumiem, gan, pilnveidojot atkritumu apsaimniekošanas kopējo shēmu, par šķiroti savāktu atkritumu pāršķirošanas līnijām. Reālā prakse parāda, ka no nešķirotiem atkritumiem kā daudzmaz kvalitatīvu otrreizējo materiālu ir iespējams izmantot ne vairāk par 10% atšķiroto izejvielu. Nesenā vizīte Polijas pilsētā Gdiņā to apstiprināja arī ES INTERREG projektā iesaistītajām pašvaldībām. Jaunuzceltajā smirdošajā uzņēmumā tālākai izmantošanai tiek atšķiroti 5-10% otrreizēji izmantojamu materiālu. Vai tiešām mums būtu jāatkārto tieši tās pašas kļūdas, ko citi jau izdarījuši un atzinuši par neatbilstošām? Kā tad radies šis pārpratums, un vai Rīgas domes plānotās darbības ir tik absurdas? Diemžēl tikai iedziļinoties visā atkritumu apsaimniekošanas nozarē kopumā, ir iespējams izdarīt atbilstošos secinājumus. Pašreizējā atkritumu apsaimniekošanas praksē bieži nešķiroto atkritumu daļa tiek vēlreiz mehāniski pāršķirota tieši poligonos. No atšķirotajiem atkritumiem - vieglās frakcijas ar lielu siltuma spēju tiek sagatavots kurināmais materiāls tālākai izmantošanai specializētās krāsnīs, bet smagā frakcija, kas pamatā satur bioloģiski sadalāmus atkritumus, tiek kompostēta, lai padarītu atkritumu masu mazāk aktīvu un samazinātu mitrumu. Šī atkritumu daļa pēc apstrādes nonāk poligonā noglabāšanai. Ņemot par piemēru Zviedriju un tās galvaspilsētas Stokholmas praksi atkritumu apsaimniekošanā, var secināt, ka: tiešām, pašvaldības ziņā ir nešķiroto atkritumu apsaimniekošana, par kuru no iedzīvotājiem tiek iekasēta nauda saskaņā ar izstrādāto atkritumu radīšanas normatīvu. Savukārt ražotāja atbildības princips ir veicinājis iepakojuma, riepu, elektrisko un elektronisko preču, avīžu papīra, automašīnu, kā arī citu atkritumu veidu šķirotu vākšanu un tālāku apsaimniekošanu, par ko maksā un atbild attiecīgo preču ražotāji vai pārdevēji. Kur mūsu valstī paliek šī nauda? Jau kuro reizi dabas resursa nodoklim palielinoties, tomēr nav jūtams, ka tiktu aktīvi apsaimniekoti tieši grūtāk un līdz ar to dārgāk apsaimniekojamie atkritumu veidi, kā iepakojums no iedzīvotājiem vai to radītie bīstamie atkritumi. Ejot vieglākās pretestības ceļu, daudzās ražotāja atbildības organizācijas apsaimnieko galvenokārt juridisko personu radītos iepakojuma materiālus, kas ir kvalitatīvāki, lielākos daudzumos, bet nerada iespēju izpildīt nosacījumu - apsaimniekot pusi no visa pašreiz izmantojamā iepakojuma valstī. Arī Zviedrijā valsts likumdošana neprasa katrai pašvaldībai izpildīt valstī kopumā izvirzītos uzdevumus, jo to kontrole un tālākās soda sankcijas ir apgrūtinošs un ilgs process. Taču vajadzīgā virzība tiek sekmīgi nodrošināta ar citu instrumentu palīdzību. Uzliekot papildu nodokli par atkritumu noglabāšanu, kura lielums ir 50 EUR par tonnu, kas ir samērojams ar noglabāšanas pamatmaksu, kā arī 40 EUR par tonnu sadedzināto atkritumu, kas arī šo nozari padara ekonomiski neizdevīgu, atkritumi dabiskā ceļā tiek virzīti pārstrādei, kas pie šiem nosacījumiem jau ir relatīvi izdevīga. Atkritumu pārstrādi veicina arī 2002.gadā pieņemtais aizliegums par sadedzināmo atkritumu veidu (atkritumi ar lielu siltumspēju) un 2006.gada aizliegums par bioloģiski sadalošos atkritumu noglabāšanu. Šie piemēri rāda, ka tieši valsts ar saviem nosacījumiem aktīvi realizē atkritumu politiku, nevis kā mūsu varasvīri - nosmīkņājot, ka viņi jau nu ar atkritumiem nenodarbojas. Kā tad rīkoties, ko darīt? Protams, uz šo jautājumu nevar dot izsmeļošu atbildi vienā avīzes rakstā. Viens no ieteikumiem ir problēmu risinājumā iesaistīt speciālistus, veikt nopietnu ekonomisko parametru un ietekmes uz vidi novērtējumu plānotajām darbībām, kā arī pieņemt secinājumus tikai pēc vispusīgas izpētes. Nedomāju, ka ar vieglu roku politiķi izmet savus personiskos tūkstošus, bet vai tad valsts (un tāpēc visu mūsu) miljonus var šķērdēt, neatbildot par sekām? Jau tagad vairākas Eiropas valstis apspriež iespēju atkritumu apsaimniekošanas plāniem veikt ietekmes uz vidi novērtējumu. Var būt tas būtu pirmais solis, kas jāveic nākotnes labā arī mums?