Viņš piedzima Rīgā 1942. gada 28. Jūlijā, bet trīs gadu vecumā kopā ar vecākiem devās uz Lielbritāniju. Alfa ģimene nebija nedz bagāta, nedz ietekmīga, tomēr viņš iestājās un studēja prestižākajās Lielbritānijas mācību iestādēs – Kembridžas Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Viņa profesionālā dzīve bija piesātināta un notikumiem bagāta: Alfs pasniedza Londonas Universitātes Koledžā, konsultēja valdības un privātās kompānijas, strādāja dažādās pasaules malās – Austrālijā, Kanādā, Ķīnā, Dānijā un publicējās pasaules nozīmīgākajā akadēmiskajā ekonomikas žurnālā The American Economic Review.
20.gs. 90. gadu sākumā Alfs Vanags atgriezās dzimtenē, lai pievienotos Eirofakultātei – Rietumeiropas valstu iniciētam projektam, kura mērķis bija modernizēt Latvijas Universitātes sociālo zinātņu programmas. Tur es viņu arī pirmoreiz satiku – 1996. gadā kā students, klausoties viņa vadīto kursu Economics in Transition, un vēlāk – kā Eirofakultātes zinātniskais asistents. Viņš bija viens no tiem, kas palīdzēja man un daudziem citiem jauniem un mērķtiecīgiem cilvēkiem turpināt izglītību ārzemēs. 2002. gadā Alfs Vanags nodibināja BICEPS – Baltijas Starptautisko ekonomikas politikas studiju centru – kas faktiski bija pirmā domnīca Latvijā. Ap to laiku es atgriezos no doktorantūras studijām ASV un pievienojos BICEPS komandai. Turpmākus deviņus gadus mēs bijām tuvi kolēģi.
Alfs bija viskompetentākais un zinošākais Latvijas ekonomists. Es nemaz nepārspīlēšu, sakot, ka visi pārējie, mani pašu ieskaitot, salīdzinājumā ar Alfu nobāl. Tomēr – kāda ironija – viņš bija arī viens no mazpazīstamākajiem. Viņā reti ieklausījās. Salīdzinoši nedaudz no viņa teiktā ir ticis ņemts vērā. Tikai nedaudzi politiķi vērsās pie viņa pēc padoma. Ilgi biju mēģinājis saprast – kāpēc tā?
Alfs nebaidījās būt nepopulārs. Viņam piemita klusa, it ka pašsaprotama drosme stāvēt par saviem uzskatiem. Ar viņu varēja argumentēt, dažreiz viņu bija iespējams pārliecināt, bet tikai ar nopietniem argumentiem – viņš nekad nepiekāptos jebkādas autoritātes vai vairākuma priekšā, ja tie domātu savādāk.
Alfa viedokļi nepalīdzēja viņam iegūt draugus valdībā, parlamentā, Latvijas Bankā vai ‘elitārās’ aprindās. Viņš vairākkārt brīdināja par 2006.-2007. gada krīzes tuvošanos un kritizēja lēmumus makroekonomikas jomā. Viņš uzskatīja, ka 2009. gadā lats bija jādevalvē. Viņš uzskatīja, ka etniskā šķelšanās ir viena no valsts galvenajām problēmām, viņš iestājās par etnisko izlīgumu un balsoja par Saskaņas centru, turklāt to nemaz neslēpa. Latvijas valsts iestādes un pie varas esošie reaģēja uz viņu ar izlikšanos, ka viņa vienkārši nav.
Kad pēdējā gada laikā Alfa veselība nemitīgi pasliktinājās, es mēģināju viņu pierunāt uzrakstīt grāmatu par Latviju un par viņa divdesmit gadiem šeit lai atstātu savu vēstījumu un mantojamu nākamajām paaudzēm. Diemžēl, liktenim bija citi plāni. Grāmatas vietā sanāca lieliskā Aleksandras Gluhihas intervija – Alfa pēdējā intervija, kura pirms neilga laika bija publicēta portālā Delfi.
Lai cik aizņemts viņš nebūtu, Alfs vienmēr varēja atrast laiku tiem, kam grūtos brīžos bija vajadzīgs padoms, atbalsts un līdzjūtība.
Viņš bija viens no ļoti nedaudzajiem cilvēkiem manā dzīvē, kurus es patiesi apbrīnoju.
Dusi mierā, Alf! Mums tevis pietrūks.
Domnīca Certus, Vjačeslavs Dombrovskis