Šis ir arī īstais brīdis, kad dažiem Latvijas politiķiem beidzot ir vērts aizdomāties par vērtībām, kas ir daudz augstākas par vienas vasaras ministru portfeļiem, apsviedīgiem valdes locekļiem un šādām tādām glumu partijas sponsoru interesēm. Jo patiesībā šīs sestdienas vēsturiskā notikuma iemesls jau nav stāsts par valodu, bet gan iznākums vieglprātīgai spēlei ar varu, kas robežojas ar visas tautas nodevību. Nerimstošas intrigas, meli un puspatiesības, kurš kuru un kā «uzmetīs», ļengana stāja, viltīgi raksturi, bezatbildība, kas caurvij Latvijas politiku, kā ķirmji ēd mūsu valsti, tāpēc arī tie pamati tagad ir kaili. Ne jau pienapuika Vladimirs Lindermans to visu ir sarūpējis. Viņa spļāviens pat netiktu līdz akas dibenam. Šī referenduma «varoņi» ir jāmeklē daudz augstāk.
Nils Ušakovs, Saeimas vēlēšanās uzvarējušā Saskaņas centra līderis, kurš ar savu parakstu valodas dzirksteli pārvērta liesmā. Viņa galvenais arguments - neesot laisti valdībā, krievi aizvainoti. Bet vai Ušakovs un Co maz kādreiz tiešām ir gribējis strādāt valdībā un bijis tam gatavs? Nē. Saskaņas centrs ir aizmirsis sākotnējos solījumus, ka Ušakovs pat nerādīsies reklāmas plakātos pirms Saeimas vēlēšanām. Viņš taču esot Rīgas mērs, un tur viņam palikt. Premjera amata kandidāts, lūk, esot Jānis Urbanovičs. Ai, piedodiet, nē, tomēr Ušakovs! Vai Saskaņas centrs ir centies savās rindās meklēt kādus jēgpilnus ministru kandidātus? Nē. Gandrīz visās Dienas organizētajās diskusijās par dažādām nozarēm cauro saskaņiešu mucu aizspundēja viszinošais Sergejs Dolgopolovs. Un kā tad ar komunistiem, kurus no savām rindām Ušakovs solīja svītrot? Bet kāpēc to darīt? Nākamajās vēlēšanās taču noderēs. Un vai jūs ņemtu valdībā šādus lupatniekus?
Valdis Zatlers, Zatlera Reformu partijas priekšsēdētājs, eksprezidents, uz kura solījumiem ņemt Saskaņas centruvaldības kamanās atsaucās Ušakovs. Bet vai tad tā arī nebija? Kurš gan cits, ja ne Zatlers to arī solīja, un tikai ar «tankiem» taču bija maināms viņa viedoklis. Zatlera gļēvuma dēļ šī pozīcija, izrādās, bija nositama ar vienu knipi. Šīs rindas lasot, Zatlers noteikti atkal dusmosies un teiks, ka par tankiem žurnālisti visu ir saputrojuši, taču, pat ja tankus noraksta, jāatgādina, ka teju katrā intervijā pirms un pēc Saeimas vēlēšanām Zatlers izpildīja pa kādam reveransam un «sūtīja gaisa bučas» tieši saskaņiešiem. «Saskaņas centrs ir tāds partneris kā jebkurš cits partneris, mēs esam gatavi ar viņiem iesaistīties valdībā. Tas ir tas, kas nav mainījies un arī nemainīsies.» (V. Zatlers intervijā Dienai, 29.10.2011.) Zatlera partijas kodols aizvien dzīvo pārliecībā, ka Saskaņas centrs bija jāņem valdībā, un viņi arī labi zina, ka šī viedokļa maiņa notika mīļā miera labad ar Vienotību, lai tā nepārmestu Zatleru pār valdības bortu vispār.
Visbeidzot - Solvita Āboltiņa, Vienotības līdere, atlaistās 10. Saeimas un arī 11. Saeimas priekšsēdētāja. Viņa vēl pirms Zatlera deva publisku mājienu, ka ir pienācis laiks arī saskaņiešus uzņemt valdības pulciņā, jau pirms Saeimas vēlēšanām pārliecinoši paužot: «Esmu droša - vairākums no Vienotības atbalstītu koalīciju ar SC.» Iespējams, tā arī notiktu, atvilktnē pat bija sagatavots plāns, kā vēlēšanu aizsegā neitralizēt iespējamos Saskaņas pretiniekus pašā Vienotībā, ja vien pēc vēlēšanām nebūtu uzplaiksnījusi politiskā greizsirdība, ka saskaņiešu «labākā drauga» vietu jau aizņēmis Zatlers. Vienotībai tas nozīmēja draudus palikt bez karaļa troņa, proti, bez sava premjera laikā, kad sāktu atlabt Latvijas ekonomika pēc lielās konsolidācijas. Rezultātā kombinācija ar nacionālajiem spēkiem tai ne tikai ļāva saglabāt esošo lietu stāvokli, bet arī nolikt pie ratiem zatleriešus ar visu Saskaņu un vēl jo vairāk - gods godam atriebties pašam Zatleram, kuru Āboltiņa kopš Saeimas atlaišanas neieredz ne acu galā.
Nav jau būtiski, ir Saskaņas centrs valdībā vai ne, aiz tā visa redzams, ka politiskie spēki nevēlas būt godīgi cits pret citu, neprot savā starpā sarunāties, dažkārt neprot pateikt taisnību acīs, negrib sadzīvot, katrs meklē savu labumu, gatavs pārgrauzt sāncensim rīkli, aizmirstot par valsti. Rezultātā atriebība seko atriebībai. Saliedētība, kas patlaban ir otrs populārākais vārds pēc referenduma un ko politiķi tagad kā mistisku glābšanas riņķi grib uzstiept sabiedrībai, patiesībā ir vajadzīga viņiem pašiem.
Ir laiks atjēgties, spēlītes ir galā, jo tā var nospēlēt arī valsti, un galvenajiem spēlētājiem rīt jānoliec galva visu to cilvēku priekšā, kuri dosies uz referendumu, balsos pret un izstrēbs šo riebīgo zupu, ko viņi ir savārījuši.