Neko daudz vairāk Labklājības ministrija līdz šim nav stāstījusi, atstājot brīvu vaļu fantāzijām, ar ko un kā tas varētu notikt. Vai, piemēram, jaunos strādniekus uz pilsētu vedīs ar visiem bērniem un vistām, vai arī tieši pretēji - ja gribēsi līdzi vistas, pie pabalsta netiksi. Ceturtdien labklājības ministre Ilze Viņķele beidzot miglu kliedējusi, atklājot, ka cilvēki varēs tikt pie īres kompensācijām, naudu ceļa izdevumiem un nākamgad šādi «pārcelt» varētu atļauties kādus 300 cilvēkus.
Produkts, izrādās, pat superekskluzīvs. Gara acīm jau var iedomāties, kā 300 laimīgo, savu iedzīvi glīti salikuši pauniņās, ar paceltām galvām kā tādi olimpieši dodas uz savu sapņu nākotni. Televīzijas filmē, fotokameras zibšņo, un visai pasaulei par prieku nolūkoties šajā Latvijas paraugstāstā uzaicināts arī kāds Pasaules Bankas pārstāvis.
Kopumā doma jau pareiza - cilvēki reģionos ir jāpadara mobilāki un centriem jābūt vieglāk aizsniedzamiem, taču, vai šis veids tiešām ir īstais, un ir nopietnas bažas, ka nav vis. Aiz šo 300 cilvēku mugurām paliek vēl desmitiem tūkstoši tādu bēdu brāļu, un paliek arī simtiem nošļukušu māju, kurās, iespējams, nekad vairs negaudos pat suns.
Spēlēties šādi nedrīkst, jo tikpat labi var prātuļot - ja Roberts Ķīlis ir gatavs katram skolēnam nopirkt pa vienam planšetdatoram, kas maksā aptuveni 300 latu, kāpēc gan Viņķele visiem tiem, kas netiek līdz pilsētai, nevarētu nopirkt pa vienam auto. Pa 300 latiem var pat tikt pie tīri laba «dzelža», katrā ziņā braucama, un tad no rīta visi sēžas mašīnās un dodas strādāt, bet vakarā brauc atpakaļ uz savu rančo.