Departamenta direktora amatā jūs iecēla bez konkursa. Kāda ir jūsu versija, kādēļ izvēlējās tieši jūs?
Nebija tā, ka mani iecēla bez konkursa. Es pieteicos nedaudz citā, bet tāda paša līmeņa konkursā - uz valsts sekretāra vietnieka amatu. Acīmredzot ir pamanīts, ka man ir ambīcijas, vēlēšanās strādāt, zināšanas. Es strādāju ministrijā piecus gadus un esmu pierādījis, ka spēju strādāt, strādāju daudz.
Jums ar ministru ir pa ceļam un redzējums attiecībā uz augstāko izglītību sakrīt?
Es negribētu domāt, ka ierēdņa pienākums ir būt pa ceļam. Ierēdņa pienākums ir pildīt plānus un nodrošināt, ka tie tiek pildīti atbilstoši likumdošanai. Tas ir man galvenais uzdevums. Es neesmu un nekad neesmu bijis politiķis.
Rektoru padomes priekšsēdētājam Arvīdam Barševskim šķiet, ka jūsu departamentam no ministra puses varētu būt norādījumi, par kuriem jautājumiem ar rektoriem pieļaujama kaulēšanās, bet par kuriem vispār neielaisties diskusijās.
Ja mums ar rektoriem ir notikušas septiņas astoņas sanāksmes un mēs tik ilgu laiku pavadām runājot, tad tas nav tādēļ, lai pateiktu - nē, mēs to negribam. [Otrdien valdībā apstiprinātais studiju virzienu akreditācijas] noteikumu projekts ir izraisījis ļoti lielas diskusijas, jo tas ir jauns produkts. Mēs saņēmām kopumā 120 iebildumu. Puse bija no valsts pārvaldes, par kuriem mums izdevās ļoti ātri vienoties. Otra puse ir no sociālajiem partneriem [augstskolu pārstāvjiem]. No aptuveni 60 viņu iebildumiem par kādiem 50 mēs bijām vienojušies. Tā kā nav tā, ka mēs nepiekāpjamies. Otra puse bija vienkārši kā siena, jo ne par vienu soli rektori nebija gatavai runāt. Šeit ir jautājums par argumentu trūkumu.
Pēc Eiropas Sociālā fonda augstskolu kvalitātes izvērtēšanas projekta rezultātiem jūs aprēķinājāt, ka valsts nekvalitatīvām programmām gadā tērē 6 miljonus latu. Bet šī projekta rezultātus jūs vēl plānojat pārrakstīt. Vai pēc tam šī summa varētu izrādīties lielāka, jo nekvalitatīvo programmu patiesībā mums ir vairāk?
Teorētiski - jā. Šo analīzi mēs līdz galam neesam veikuši, tāpēc šajā brīdī negribētu spekulēt par to, kas varētu notikt. Aprēķins [par 6 miljoniem] tika veikts, pamatojoties uz esošo grupējumu. Pirmajā grupā ir nosacīti labas programmas, otrajā grupā - vidējas, trešajā - sliktas. Ministrija nepārvērtēs programmas. Mēs neiesim uz augstskolām un nemainīsim atzinumus. Bet mēs varētu noteikt augstāku līmeni pirmajai grupai. Ir jautājums, vai mēs gribam to līmeni nolikt tik zemu vai arī tomēr censties, lai tikai augstākās kvalitātes programmas nokļūst pirmajā grupā, kuru visi ir pieraduši saukt par labāko, kvalitatīvāko ar superprogrammām.
Nākamo akreditācijas veicēju ministrija meklēs starptautiskā konkursā. Rektoriem ir bažas, ka šādā konkursā var izvēlēties pretendentu, kas nebūs pietiekami objektīvs pret augstskolām.
Kā vienu no iespējām paši rektori piedāvāja, ka augstskolas var izvēlēties jebkuru institūciju, kas Eiropas kvalitātes reģistrā ir pieminēta. Mēs pasakām - jā, Eiropas kvalitātes reģistrā pieminētā institūcija, bet viena. Mūsu piedāvājums pat nav tik radikāls kā rektoru piedāvājums, jo mēs izvēlēsimies vienu aģentūru, kurai ir kvalitāte un pieredze. Tur nevajadzētu būt nekādām bažām. Latvijā uz doto brīdi nav nevienas aģentūras, kura būtu izgājusi starptautisko akreditācijas procesu. Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs (AIKNC) to nav izdarījis.
AIKNC vadītājs Juris Dzelme Dienai nesen pauda, ka arī viņa vadītā institūcija šajā starptautiskajā konkursā varētu piedalīties kā apakšizpildītājs kādas citas valsts aģentūrai, kura atbildīs konkursa kritērijiem. Kā jūs to vērtējat?
Neesmu runājis par šo ar Dzelmes kungu. Bet, redziet, ir pārāk daudz programmu, kas, no vienas puses, ir akreditētas, un akreditācija nozīmē, ka tās ir kvalitatīvas. No otras puses, izvērtēšanas rezultāti rāda, ka tomēr akreditētās programmas nav kvalitatīvas. Tas ir jautājums par akreditācijas procesa kvalitāti un būtību.
Ministrs ir izteicies, ka divas trešdaļas augstskolu būtu jāslēdz. Tas joprojām ir spēkā?
Mēs esam tikušies ar Augstākās izglītības padomi (AIP) un mierīgi izrunājuši iespējas sagatavot kopā augstskolu konsolidācijas plānu. Viena no likumā noteiktajām Augstākās izglītības padomes funkcijām ir gādāt par stratēģiskiem jautājumiem augstākajā izglītībā. Mēs ar Vētras kungu [AIP priekšsēdētājs] esam izrunājuši iespēju šādu plānu sagatavot. Apstiprinājumu, kad tas varētu notikt, saņēmuši vēl neesam. Bet, ņemot vērā to, kā mums mainās demogrāfiskā situācija, ir jāskatās, vai augstskolas spēj piesaistīt ārvalstu studentus, kas ir viena no internacionalizācijas prioritātēm augstākajā izglītībā. Mums ir jāskatās, ka citur Eiropā vienas augstskolas studentu skaits desmitiem reižu pārsniedz vidējo studentu skaitu Latvijas augstskolās. Piemēram, Lielbritānijā vienā augstskolā ir aptuveni 15 tūkstoši studentu, Latvijā - 1500.
Iedzīvotāju skaits Latvijā un Lielbritānijā tomēr atšķiras.
Bet mēs runājam par studentu skaitu. Kad es runāju ar vienas augstskolas pārstāvi un prasīju, cik jums programmā ir studentu, man atbildēja - bija divi, tagad ir viens. Cik maksā tas students? 375 latus. Bet kā jūs varat nodrošināt kvalitāti, kā jūs varat samaksāt pasniedzējam ar vienu studentu? Uz šiem jautājumiem nav atbildes.
(Visu interviju lasiet 27.septembra laikrakstā Diena)