Latvijas Būvinženieru savienības viedoklis par ažiotāžu par arhitektiem un JRT

skaidrs, ka šāda projektētāju/būvnieku atbilde tikai kārtējo reizi apliecina viņu pofigismu un naudaskāri - mēs projektēsim dajebko, nemēģinot atrunāt pasūtītāju no stulbām idejām, jo pasūtītājs maksā un ne jau mums tur pēc remonta būs jāstrādā. Resp., kā maksāsi, tā strādāsim, par rezultātu mums nospļauties. Toties Hermanis grib, lai TEĀTRIM būtu LABI, lai aktieriem un skatītājiem būtu ērti, lai remonta cenas nebūtu uzpūstas un netiktu celts tas, ko var necelt, vai lietoti materiāli, kurus var aizstāt ar lētākiem. Tas IR SAIMNIECISKUMS, kas valda Rietumos un Hermaņa galvā. Pavisam mazs piem. par esošo, vēl padomijas domāšanu. Zāles pļaušana Biķerniekos Šmerļa ielā. Tas mudaks (pieņemu, ka RD dārzi un parki, resp., nodokļu nauda), kas pasūtīja tehniku pļaušanai, neko nejēdz ne no taupības, ne tehnikas. Tas traktorists, kas pļāva, audzis padomijā, kur princips "ne mana cūka, ne ..." vai "kā liks, tā maušu" bija ikdiena - darbinieks ir bezdomu izpildītājs. Rezultāts ir šausmīgs - šai vietai NEPIEMĒROTI LIELAIS traktors pļaujot izārdījis zālāju, norāvis kanalizācijas akas vāku, saskrāpējis asfaltu, jo tam trūcis vietas manevriem, toties jaudas pieticis, lai ārdītos. Tagad velo/gājēju taciņas malas izskatās kā pēc tanku pārbraukuma. Jauki! "Paldies" gudrīšiem, kas tērē mūsu naudu tā, ka vemt gribas. Analoģija ar teātri - traktorists-izpildītājs nespēja pateikt, ka tehnika vietai nav piemērota, pasūtītājs-maksātājs nebija spējīgs novērtēt vajadzīgo jaudu un gabarītus. Galvenais - ABIEM BIJA VIENALGA, KĀDS BŪS REZULTĀTS - ne jau paši tur staigās, ne savu naudu samaksāja, ne savu zāli izdangāja. Pofig.

Tam Hermanim ne jau skatuve uztrauc. Viņu uztrauc, lai nebūvē kāds vietējais. Viņam jau gribas, lai būvē kāds ārvalstu būvnieks, jo viss latviskais Hermanim riebj.