Lembergs avīzes neizdod

Rakstot par pašvaldību izdotajiem laikrakstiem un kvēli aizstāvot ideju par to aizliegšanu, tika piesaukts arī mans vārds, dodot mājienu, ka Saeimas vairākuma noraidošā attieksme pret šo mediju aizliegšanu it kā esot saistīta arī ar manām interesēm Ventspils pašvaldībā.

Uzreiz jāsaka, ka tie ir meli, ja vien par patiesību nekļūst tie paši meli, tikai daudzreiz atkārtoti vienīgajā un īstajā "patiesības ruporā". Ventspils pilsētas dome neizdod nevienu masu informācijas līdzekli, tātad to nekādā veidā neietekmē ne atļauja šādus medijus izdot, ne arī to aizliegums.

Taču es personiski esmu pret šo absurdo priekšlikumu, kas saistāms tikai un vienīgi ar atsevišķu reģionālo mediju nespēju saviem spēkiem uzturēt pašizdotos medijus, tikai – kas šajā situācijā vainojams? Ja produktu nepērk neatkarīgi no tā, vai šis produkts ir slikts, vai vienkārši tāpēc, ka mainās gaume un attīstās modernās tehnoloģijas, daudziem lasītājiem pārejot uz digitālo vidi, – vai tajā ir vainojamas pašvaldības, kas vēlas informēt savus iedzīvotājus par jaunumiem un aktualitātēm? Pašvaldību izdevumu aizliegšana nekādi nerisinās iedzīvotāju nevēlēšanos pirkt neveiksmīgo reģionālo izdevēju produktus – ja lasītāji uzskatītu, ka tie ir viņiem interesanti un noderīgi, pirktu tāpat, bet, ja nē, – piespiedu kārtā pirks vēl mazāk.

Tāpat es uzskatu, ka mēģinājums aizliegt pašvaldību izdevumus ir pretrunā ar Eiropas pašvaldību hartā ietverto pašvaldību autonomijas principu un ir negodīgs eksperiments attiecībā pret pašvaldībām, nenodrošinot līdzvērtīgu attieksmi salīdzinājumā ar valsti. Ja pašvaldības nedrīkst nodarboties ar mediju izdošanu, to nedrīkstētu arī valsts, kas to dara ļoti daudz, tieši, turklāt vēl pelnot naudu reklāmas tirgū, un te runa ir gan par t.s. valsts (pagaidām ne sabiedriskajiem) medijiem, gan Latvijas Vēstnesi un Jurista Vārdu. Varbūt pareizi būtu sākt ar pašas valsts analogām funkcijām – likvidēt valsts finansēto TV un radio ar visiem to daudzajiem kanāliem un noteikt, ka ikviens privātais medijs var pretendēt uz valsts pasūtījumu konkursa kārtībā. Tā būtu īsta demokrātija un godīga izvēle.

Visticamāk, salīdzinot valsts finansēto mediju budžetus ar to mediju iespējām, ko izdod pašvaldības, izrādītos, ka pašvaldību tiem atvēlētie budžeta līdzekļi būtu vien niecīga daļa pret valsts izdotajiem resursiem gan absolūtajos skaitļos, gan proporcionāli budžetam. Tāpēc loģisks ir secinājums, ka, ja kāds arī kropļo mediju tirgu, visupirms tie ir valsts TV un radio. Par to gan Ir un tā autors Raudseps nemaz nesatraucas, jo tieši šajos medijos strādā daudzi Sorosistiem pietuvinātie, bijušie Dienas darbinieki. Kurš tad neatceras slaveno Ēlertes-Mūrnieces Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes iepriekšējā sasaukuma pretendentu sarakstu...