Kāpēc jāmaina likums?
Latvijas Republikas Satversmes 78.pants noteic, ka ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt pilnībā izstrādātu likumprojektu un, ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai. Tādējādi, runājot par Satversmē nostiprinātajām tautas tiesībām, jārunā nevis abstrakti par referendumiem kā tādiem, bet gan par konkrētu vienu veidu - tiesību ierosināt likuma pieņemšanu tautas nobalsošanā.
Šodien, 2012.gadā, ir pagājis pietiekams laiks, lai izvērtētu pastāvošās kārtības efektivitāti un samērīgumu. Ir norisinājušās 6 parakstu vākšānas par 10 000 balsstiesīgo iesniegtajiem likumprojektiem, trīs no tām ir ieguvušās vienas desmitdaļas balsstiesīgo atbalstu un par tiem ir sarīkotas tautas nobalsošanas. Neviens no likumprojektiem noteiktajā procedūrā tautas nobalsošanā nav pieņemts. Tādēļ, sasaistot apskatāmo jautājumu ar izmaksu efektivitāti tautas nobalsošanā, būtu jāvērtē ne vien šī jautājuma juridiskais aspekts, bet arī argumenti, vai sabiedrība ir gatava maksāt miljonus latu par katras 0,6 procentu vēlētāju iniciatīvas testēšanu. Arī Saeimā, lai ierosinātu likumprojektu, vajag piecus deputātus, nepietiek ar pusdeputātu. Taču neaizmirstot, ka demokrātija, protams, nekad nebūs lēta. Tādēļ , jāatrod zelta vidus ceļš - kāds vēlētāju slieksnis ir tas, ar kuru ierosina likumprojektu par saviem līdzekļiem, un savukārt tikai pēc šī sliekšņa sasniegšanas pārējie nodokļu maksātāji turpmāk sedz tautas nobalsošanas izmaksas no valsts budžeta.
Šādi grozījumi šobrīd ir atbalstāmi, jo Saeima šā gada 19.janvārī ir ar likuma spēku nostiprinājusi tā saukto "manabalss" procedūru, kurā ne mazāk kā 10 000 Latvijas pilsoņiem, kuri iesnieguma iesniegšanas dienā ir sasnieguši 16 gadu vecumu, ir tiesības iesniegt Saeimai kolektīvo iesniegumu. Parakstus šādas iniciatīvas atbalstam var vākt interneta vietnē, tiem netiek prasīts nedz notariāls, nedz cits apliecinājums. Tādēļ būtiski ir apzināties, ka tie ir 10 000 pilsoņu, tai skaitā jaunieši no 16 gadu vecuma, kas var Saeimas darba kārtībā iesniegt jebkuru likumdošanas ceļā izskatāmu jautājumu, tai skaitā iniciēt likumprojekta izstrādāšanu Saeimā vai šādā kārtībā nodrošināt jau izstrādāta likumprojekta iekļaušanu Saeimas darbakārtībā un tā vērtēšanu un pilnveidošanu Saeimas komsijās. Tāpēc ir jāpārstāj uzskatīt likumprojekta referendumus par sabiedrības noskaņojumu testējošiem referendumiem.
Tagad, kad 10 000 pilsoņu ir dota iespēja rosināt savu iniciatīvu izskatīšanu kolektīvā iesnieguma procedūrā, likumu pieņemšanai tautas nobalsošanā ir jāatgriež to patiesais mērķis un būtība. Satversmē nostiprinātajā procedūrā tauta kā likumdevējs pieņem pilnībā pašas izstrādātus likumus, nevis izmanto parakstu vākšanas procedūras, lai paustu neapmierinātību ar politiskajiem procesiem kopumā vai testētu tikai šauru interešu grupu idejas. Diskusijas par optimālo parakstu skaitu ir bijušas karstas, arī emocionālas, taču Saeimas Juridiskā komisija ir spējusi vienoties, ka 50 000 iniciatīvas slieksnis ir uzskatāms par saprātīgu. Piemēram, kaimiņos Lietuvā, referenduma iniciatīvu par vai pret kādu jautājumu var iesniegt 300 000 vēlētāju. Patiesība ir allaž meklējama pa vidu. Tāpēc ir jāpārstāj uzskatīt likumprojekta referendumus par sabiedrības noskaņojumu testējošiem referendumiem.
Kāda būs jaunā kārtība?
Referendumu likuma grozījumos arī paredzēs, ka no 2015.gada 1.janvāra notiks atteikšanās no divu posmu parakstu vākšanas sistēmas, parakstu vākšanai nodrošinot ērtu valsts apmaksātu interneta vietni www.latvija.lv, lai nevis skolās un kultūras namos ierīkotos CVK iecirkņos un ar spiedogu pasē, bet gan 21.gadsimtam atbilstošā procedūrā savāktu Satversmē noteikto vienas demitdaļas balsstiesīgo parakstu. Šāds regulējums tika noteikts Saeimā iepriekš jau pieņemtajos un Valsts prezidenta otrreizējai skatīšanai parlamentā nodotajos likuma grozījumos.
Pārejas periodā līdz 2015.gadam tautas nobalsošanas rosinātājiem saistībā ar likuma vai Satversmes grozījumiem būs jāsavāc 50 000 parakstu. Parakstus varēs apliecināt ne vien pie zvērināta notāra, bet arī dzīvesvietas deklarēšanas vietā pašvaldībā, bāriņtiesā, kura veic notariālas darbības, vai novadā pie pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāja. Ja kāda no pašvaldībām noteiks maksu par šādu parakstu apliecināšanu, tā nedrīkstēs pārsniegt nepieciešamās tiešās administratīvās izmaksas, proti, papīra, drukas un citus līdzīgus izdevumus. Pēc tam atlikušos parakstus, lai savāktu Satversmē noteikto 1/10 daļas vēlētāju apliecinājumu, turpinās vākt CVK. Ja CVK organizētajā otrajā parakstu vākšanas kārtā tiks savākts nepieciešamais apliecinājumu skaits, CVK lems par referenduma izsludināšanu.
Attiecībā uz Saeimas atsaukšanas referenduma iespēju līdz šim nebija noteikts precīzāks regulējums tam, kāds ir minēts Satversmē, un valsts amatpersonām atšķīrās viedokļi par to, kādā veidā šajā jautājumā ir jāvāc paraksti. Minētie likuma grozījumi atrisinās šo neskaidrību. Lai rosinātu 1/10 vēlētāju jeb apmēram 150 000 nepieciešamo parakstu savākšanu Saeimas atsaukšanas referenduma iniciēšanai, pārejas periodā līdz 2015.gadam tautas nobalsošanas iniciatoriem pašiem būs jāsavāc 10 000 parakstu. Pēc tam atlikušo parakstu vākšanu organizēs CVK.
Kas būs tālāk?
Nolūkojoties atsevišķu opozīcijas deputātu kaismīgajos argumentos par referendumu nozīmību demokrātiskā sabiedrībā, varu parakstīties zem katra šāda vārda. Tādēļ ar gandarījumu un neviltotu cerību lūkojos uz viņu nedalītu atbalstu tuvākajā laikā Saeimā izskatāmajam Pašvaldību referendumu likumam. Šobrīd VARAM šo likumprojektu virza izskatīšanai valdībā, un drīzumā tas nonāks arī Saeimas darba kārtībā. Pašvaldību referendumu likums ir izstrādāts, lai nodrošinātu patiesu katras pašvaldības iedzīvotāju gribas noskaidrošanu pašvaldības attīstībai svarīgos jautājumos, gan arī dos iespēju rosināt pašvaldības domes atlaišanu. Diemžēl līdzšinējās valdības nevarēja tikt galā ar šo uzdevumu jau no 2009.gada, taču ceru, ka šobrīd sabiedrības iesaiste un līdzdalība tiek atbilstoši novērtēta un Pašvaldību referendumu likuma pieņemšanai turpmāk šķēršļi vairs netiks likti.