Panteļējevs: Neaizmirst - kāpēc!

Kad pēc LTF dibināšanas kongresa, kurā piedalījos arī pats, pastāstīju par programmu, rezolūcijām utt., viņu reakcija bija: "Bet tā taču ir partija!" un acīs neviltotas šausmas. Jo, partija bija iespējama tikai viena. Tolaik. Šodien mēs teiktu: "Kaut divdesmit!", un tas ir viens no LTF nopelniem. Šodien daudzi čīkst un brēc par tiem, kas brauc uz Angliju pēc "garā paunda". Tolaik brauca peļņa gan uz Ziemeļiem, gan KAMAZ, gan BAM, bet nebrēca neviens. Bail bija. Un tas, ka šodien var brīvi teikt, ko domā, arī ir rezultāts pirms 25 gadiem sāktajam. Mēs pat lāga neapjēdzam, cik ļoti esam mainījušies pa šiem 25 gadiem. Bet par to, kas ir svarīgās- brīvība vai trīsreizēja ēdināšana, strīdi ir bijuši un būs, kamēr cilvēce pastāv. Starp citu. Senās Romas likumi noteica vīna daudzumu, kas pienākas vergam, ja atmiņa neviļ, ~ 1,5 l dienā, bet svētkos dubulti (un svētku Romā bija vai cik). Varbūt sākt bļaut, ka gribam verdzību?

PSRS sabrukuma rezultātā latviešiem radās iespēja būvēt savu neatkarīgu valsti, bet nu ir redzams, ka šī iespēja ir brutāli pakāsta. Latvieši bēg no zemes, kur teorētiski viņiem vajadzētu "laimē diet", Rubiks un Ždanoka sēž Eiroparlamentā, poļu pans ar dīvainas formas degunu turpina postīt, un valsts tiek izpārdota pasaules klaidoņiem. Skumji.

Piekrītu katram vārdam. Varu vēl piebilst citu aspektu. Uzaugu latviešu ģimenē, kurā par neatkarīgo Latvijas Republiku zināja tikai no padomju literatūras, jo viens no vecākiem nāca no ārkartīgi nabadzīgiem apstākļiem un izglītoties varēja tikai pateicoties padomju bezmaksas izglītības sistēmai, bet otrs – bija aizmuguriski notiesātu tautas ienaidnieku - bēgļu bērns, kura ģimenē loģisku apsverumu dēļ LR bija absolūts tabu, lai bērni nejauši neizpļāpātos skolā un neatklātu ģimenes noslēpumu. Tagad ar pieauguša cilvēka acīm saprotu, ja man būtu bijis jāceļas un jāguļas ar apspiestām sajūtām, kuras radītu drausmā patiesība – mana psihe to neizturētu un es kļūtu vismaz par paranoiķi. Bet tā – mana naivā nezināšana ļāva justies brīvam cilvēkam un domāt brīvas domas un ar izteikumiem ne reizi vien nostādīt manus skolotājus neapskaužamās situācijās, kuras saprotu tikai tagad. Kā piemēram, kad vidusskolā stundā izvirzīju diskusijai jautājumu par –ja nemaldos - LPSR konstitūcijas punktu, kura bija teikts, ka Latvijai ir tiesības izstāties no PSRS. Pēc stundas mani pieaicināja skolotājs un brīdināja par neuzmanīgiem izteikumiem un ka starp studentiem esot ziņotāji – es naivais cilvēks pat nesapratu, par ko ir runa. Tagad – saprotu tos izaicinājumus, ar ko sastapās mani skolotāji un ar ko es apdraudēju savus tikpat naivos vecākus – bet acīmredzot latvieši ir daudz labāki un drosmīgāki cilvēki nekā mums ikdienā paranoiķi mums cenšas iestāstīt.