Latvijā daudz runā par attīstības plāniem. Šķiet, lai kaut ko jēdzīgu saplānotu, vispirms jātiek skaidrībā ar to, kādi aktīvi ir mūsu rīcībā. Kā mums ar šādu inventarizāciju veicas?
Es patvarīgi paplašināšu jautājumu. Papildus tēmai, kas mums pieder, ir tēma, kam tas aktīvs mums vispār ir vajadzīgs. Un tas, ko modernā pasaule saprot arvien labāk, ir: izvirzītie mērķi ir mazliet neriktīgi. «Ekonomiskā izaugsme», «IKP pieaugums» - šie mērķi (?) tā īsti nenoķer krīzes, indivīda labklājību. Nu ir IKP pieaugums par X procentiem - kā tas tieši ietekmē tavu ģimeni? Preču un pakalpojumu kopējā vērtība ir viens, bet mājsaimniecība, sociālais aspekts te, saprotams, neparādās. Tev izsit uz ielas zobus, tu aizej pie zobārsta un, izrādās, esi veicinājis IKP pieaugumu. Japānā ir IKP pieaugums pēc zemestrīces... Tā taču to nevar mērīt!
Par aktīviem... Ar to mēs saprotam gan to, kas, prasti sakot, sabūvēts, to, kas mums galvās, mūsu zināšanas, to, kā mēs mākam sadarboties, un - dabas kapitālu. Tie ir tie kluči, ar kuriem varam ko darīt. Ar aktīvu «spēja sadarboties» mums ir pavāji, mēs nemākam viens otram uzticēties, «sabūvētais» kapitāls ir tik, cik ir, savukārt dabas kapitālu mēs nemērām.
Bet kā to mērīt? Ir iespaids, ka ar šo aktīvu daļu mēs saprotam: ģeogrāfiskais novietojums, piekrastes kilometri, mežu hektāri - kas vēl?
Tas nav viegli, jo daba sniedz daudz tādu, ja tā var teikt, preču un pakalpojumu, ko grūti nomērīt naudā. Piemēram, mežs. Mēs simt gados no hektāra caur ogām un sēnēm izņemam vairāk naudas nekā caur baļķiem...
Tiešām?
Protams! Tas taču ezim ir skaidrs! Vai tu esi padomājis, cik rīdzinieks notērē benzīnam, braucot sēņot vai vienkārši pastaigāties mežā? Tas nav ekonomiskais pienesums? Svaigs gaiss. Mēs to uztveram kā nenomērāmu vērtību. It kā - jā, bet iedomājies, ka Jūrmalā izcērt mežus. Stādies priekšā, kā tas ietekmēs īpašumu vērtību? Mēs nemākam domāt par dabu kā aktīvu. Rezultātā ir tā, ka dabas labumus mēs lielākoties esam privatizējuši, savukārt problēmas nacionalizējuši. Piemērs: mēs izrokam meliorācijas grāvi. Privātā meža īpašniekam, no kura aktīva attiecīgi tas ūdens ātrāk aizplūst, tas, protams, ir labi. Savukārt, ja kaut kas citviet rezultātā applūst, mēs nereti sekas likvidējam no sabiedrības līdzekļiem. Pat ja nav runa par budžeta naudu, tad vienalga dominē tāds problēmas pārlikšanas uz citu piegājiens. Es izroku meliorācijas grāvi, man labi, bet blakus zemniekam varbūt rezultātā ir dziļāk jārok aka... Var minēt arī pozitīvus piemērus no ārzemēm, proti, tam, ka uz lietām ir jāskatās citādi... Ņujorka maksā fermeriem simtiem kilometru attālumā no pilsētas, lai viņi uz savas zemes uzvedās savādi, jo ir saprasts, ka tas ietekmē ūdeni, ko dzer pilsētnieki.
Tas, ko mēs bieži dzirdam - vispirms sasniegsim labklājību, pēc tam domāsim par vidi -, tā ir vēlmju domāšana! Tā ir ilūzija, ka tas bizness kaut kad satīrīs pēc sevis. Vai tad tas vīriņš, kurš izgudroja DDT, tagad maksā par piesārņotu jūru? Nē, mēs ar tevi maksājam. Tu domā, ka naftinieki tagad baigi glābs pasauli no globālās sasilšanas? Mēs par to samaksāsim. Un tas vēl ir jautājums, vai izdosies resursu atjaunot... Šiem mūsu ekonomiskā piegājiena adeptiem es gribētu minēt salīdzinājumu, kas viņiem varbūt ir saprotamāks. Banku sektorā ir uzraugs, kas raugās, lai banku statūtkapitāls nepieļaujami nesamazinātos, un vajadzības gadījumā signalizē: veči, jums jāpalielina statūtkapitāls. Savukārt, ja runa ir par dabas resursiem, tad šādu attieksmi neredzam.
Nu kāpēc tā? Kokrūpnieki taču saka: mēs cērtam, bet arī stādām vietā, respektīvi, atjaunojam resursus.
Skaties - tev ir meža hektārs, kas maksā, teiksim, 10 000 latu. Tu izcērt kokus, pārdod un saņem 8000 latu. Un iestādi kokus par, teiksim, 500 latiem. Labi. Bet tev ir izcirtums, un par šo aktīvu tu saņemsi nevis 10 bet 1 tūkstoti.
Kāpēc? Izcirtums ir tagad, bet koki izaugs un aktīva vērtība atkal būs 10 tūkstošu.
Labi, ņemsim citu piemēru. Tu esi onkulis Austrālijā, un tev Rīgā ir īres nams ar pārvaldnieku. No vienas puses, tev jau vienalga - lai tik sūta tev īres naudu un netaisa remontu, neuztur to māju. Bet tikai tad rēķinies, ka tava īpašuma vērtība samazinās. Tas ir jocīgi: kad runā par peļņu, mēs runājam par latiem, kad runā par aktīvu vērtību, mēs nez kāpēc runājam par mežu stādīšanu, nevis latiem...
Mēs nerēķināmies ar to, ka, no vienas puses, nākotni paredzēt ir grūti, no otras puses, tehnoloģijas strauji attīstās. Stādām mežus, lai būtu baļķi, ko cirst un tirgot. Klau, zviedri jau strādā ar nanotehnoloģijām! Viņi māk ar enzīmiem sadalīt koksni, rupji runājot, pirmreizinātājos, viņi no biomasas mācēs uzvārīt jebko, un viņiem tas mūsu baļķis vispār drīz nebūs vajadzīgs. Bet mēs tik te ņemamies ar saviem baļķiem...
Tev patīk vīzija par Latviju kā zaļāko valsti?
Nevajag ākstīties ar kaut kādiem koeficientiem. Aizbrauks vēl daži simti tūkstošu, un mēs mierīgi būsim zaļākā valsts pasaulē... Tāpat ir skaidrs, ka mēs resursus izmantojam nesaprātīgāk nekā Skandināvijā, lai gan, pēc kaut kādiem reitingiem, mēs it kā viņus jau tagad apsteidzam.
Bet ir visai izplatīts priekšstats, ka, salīdzinot vismaz ar kontinentālo Eiropu, mēs patiešām esam zaļi.
Atradis ar ko salīdzināt! Kad pie viņiem sākās intensīva lauksaimniecība un rūpniecība, un kad Latvijā... Skaidrs, ka ir nobīde laikā, bet tas mūsu zaļums ir šīs nobīdes, nevis apzinātas politikas rezultāts. Aizbrauc uz Sibīriju, kur vietumis vispār cilvēks neko nav darījis, - pirmā vieta zaļumā!
Bet politiķi teiks tā: tas viss, ko jūs te runājat, ir baigi interesanti, bet mums ir vajadzīgs uz papīra uzlikts plāns, nevis aicinājumi skatīties uz procesiem globāli...
Nē, pagaidi! Zemkopības ministre saka: «Mežu nozare ir apmierināta.» Nozare nevar būt tā, kas definēs, kas ir visas Latvijas sabiedrības intereses mežu jautājumā! Tas ir tas pats, kas teikt, ka veselības politikas mērķis ir nevis cilvēku veselība, bet - lai būtu apmierināti slimnīcu vadītāji. Izglītībā tas pats. Meža nozare māk efektīvi strādāt, un ar šo efektīvo strādāšanu saprot vēlamo nākotni. Bet ar to ir par maz, ir jāliek arī citas lietas klāt.
Tu neatbildēji. Ko praktiski darīt, lai aprakstītā situācija mainītos?
Politikas - un tas šajā gadījumā attiecas ne tikai uz Latviju - lielā problēma ir tā, ka amatpersonas domā un rīkojas īstermiņā. Kur mums ir nākotnes ombuds?! Kurš spētu teikt - uzmanīgi ar lēmumiem, mēs nezinām, kā tas izskatīsies pēc gadiem. Kad es pirms divdesmit gadiem pats strādāju mežā par taksatoru, man bija pilnīgi citi uzdevumi nekā taksatoriem šobrīd. Tad bija uzstādījums, ka bērzs ir nevērtīgs, ka tas «jāraksta ārā». Tagad te daži gudrinieki runā par nevērtīgām audzēm, esot pārāk biezi saaudzis. Es atvainojos, padomju laikā tā apzināti stādīja, jo uzskatīja, ka tieši tā ir pareizi. Ar putām uz lūpām! Un tur nebija nekādu ļaunu nodomu, tie bija godīgi veči, kuri vienkārši uzskatīja, ka viņi var paredzēt nākotni.
Mēs tagad nākam ārā no krīzes. Un viena lieta, ko esam iemācījušies, - nedrīkst dzīvot pāri savām iespējām. Bet! To mēs esam iemācījušies tikai attiecībā uz finansēm! Par citām - nē.
Tu esi tik nesaudzīgs... bet tad es nesaprotu vienu lietu. Bieži saka: zvejnieks pats labi zina, cik jūra var dot, viņš taču pats ir ieinteresēts, lai zivis būtu...
Jā, jā - latvju zemnieks visas olas nepaņem, atstāj padēklim... Problēma ir tā, ka tu ilgtermiņā vari domāt, ja vari to resursu pilnvērtīgi kontrolēt. Ja tu esi kungs un ķēniņš pār to dīķi, tad tas ir viens. Savukārt, ja ciemā ir vēl viens džeks ar laivu un kuplu ģimeni, tad viņam pirmām kārtām jādomā, kā bērnus pabarot. Līdzīgi ir ar klimatu: visi mēs gribam labu, bet tā drusku katrs no sava stūrīša to sistēmu pačakarējam, jo nav vienotas pārvaldības.