Pirmā īpatnība, pēc Krasteva domām, ir skaidru ideoloģisku nostāju neesamība. Vulgarizējot aprakstu, tas jums nav franču kreisie radikāļi, kas stingri pieturējās pie Mao un daža viņa vietējo interpretētāju tēzēm. Un, manuprāt, šis antiintelektuālisms arī dara mūsdienu radikālismu par tik elastīgu un pievilcīgu. Lieta tā, ka "ideoloģiskais" radikālisms neizbēgami sirgst ar zināmu dogmatismu, kas ir tā vājais punkts. Ja indivīdam, kas nostājies uz meklējumu takas, paziņo, ka radikālisms var būt tikai un vienīgi balstīts (turpinot lietot piemēru) maoismā, tad pastāv liela iespēja, ka indivīds nospļaujas un nevēlas savu degsmi un neapmierinātību ierobežot tik stingros rāmjos. Savukārt mūsdienu radikālisms faktiski pielāgojas un savā eklektismā uzrunā daudz plašāku cilvēku loku. Ja vajag, tas akcentē antiglobālismu, ja vajag – "konservatīvās vērtības", tam nav nekādas problēmas miksēt t. s. spēka kultu ar aicinājumiem uz lielāku vienlīdzību un solidaritāti.
Otrā īpatnība, ko min Krastevs, ir tā, ka mūsdienu radikālisms neprasa no saviem sekotājiem upuri, atteikšanos no kaut kā. Tu vari saglabāt savu sociālekonomisko statusu un būt radikālis. Šo tendenci, šķiet, pagājušajā gadsimtā aizsāka kreisie intelektuāļi, kuriem koķetēšana ar marksismu un trockismu netraucēja saņemt salīdzinoši labu atlīdzību kā pasniedzējiem vai radošo profesiju pārstāvjiem. Nu "ērtais radikālisms" attiecas arī uz labējo flangu. Ja tu pieskaiti sevi radikāļiem (vienalga, kreisajiem vai labējiem), tas vairs nenozīmē, ka gandrīz automātiski tu kļūsti margināls, autsaiders. Ļoti ērti. Un tas, manuprāt, saistīts ar kādu ļoti bīstamu ilūziju – paļaušanos, ka patiesībā jau t. s. Sistēma ir tik stabila, ka izturēs visu. Ja radikālisms būtu saistīts ar apziņu, ka deklarēto mērķi patiešām var izdoties sasniegt, Sistēmu sagraut, tad dārgais radikālis arī aizdomātos par to, vai ir gatavs dzīvot grūti prognozējamā pēcsagrūšanas situācijā. Savukārt, ja ir paļaušanās uz dažādiem "drošības tīkliem" (piemēram, izteikšanās brīvība, kaut minimālas sociālās garantijas), nav sajūtas par cenu, ko var nākties maksāt pašam, līdz ar to – kādēļ gan nebūt dedzīgam radikālim?