Līdzīgi kā pirmajā kārtā, arī šoreiz Pļaviņam un Šmēdiņam nācās spēlēt lietū, kas smidzināja teju visu spēles laiku. “Mums jau lietus traucē vismazāk, jo spēlējam bez augšējām piespēlēm. Tās kļūdas lietū visbiežāk ir tieši otrajā piespēlē, ja tā dota no augšas,” dueta treneris Aigars Birzulis aicināja nepārvērtēt lietus nozīmi. Protams, šādos laikapstākļos nelielas priekšrocības ir augumā raženākiem volejbolistiem, turklāt šie bija vieni no pretiniekiem, kuri šajā rādītājā atpaliek no Mārtiņa Pļaviņa un Jāņa Šmēdiņa.
Jānim otrdien aprit 25 gadi, un viņš jau pirms spēles kolēģim Mārtiņam teicis, ka vislabākā dāvana būtu uzvara. “Protams, es mazliet palīdzēju,” smejoties piebilda Šmēdiņš. “Abi divi cīnījāmies, un es domāu, ka nospēlējām labi. Visu laiku bijām vadībā un ar spēli esam apmierināti. Vismaz es ar savu sniegumu – noteikti.” Jānis piekrita, ka šie pretinieki tomēr bijuši vājākie apakšgrupā, taču tas nenozīmē, ka bija iespēja nesaspringt. “Ja nedaudz nenoskaņotos, varētu arī zaudēt,” sacīja Šmēdiņš.
Arī šajā spēlē pretinieki izvēlējās biežāk spēlēt uz Pļaviņu, kurš gan sacījās esam pieradis pie šādas “dušīšanas”. “Galvenais, lai tad, kad viņi uzservē uz Jāni, viņš tās divas trīs bumbas iesit, un tad viņi atkal sāk servēt uz mani. Varbūt tas ir pat labi, jo Jānim šīs ir pirmās olimpiskās spēles, un visādi var gadīties. Man arī pirmajās bija tā, ka gribējās kā labāk, bet nesanāca. It kā pat labi jutāmies, bet zaudējām divas spēles, kuras varēja vinnēt. Tagad esam divas uzvarējuši, vismaz devītā vieta mums ir, tātad solis atpakaļ nav sperts. Cīnīsimies, lai būtu vēl vienu solīti augstāk. Grūt gan ko prognozēt, jo visas komandas spēlē ļoti labi. Nav tā kā pasaules kausā, kur var aiziet trīs punktus priekšā, un pretinieks pārstāj cīnīties, cerot uz nākamo setu. Šeit, tiklīdz atlaid, zaudē. Visi cīnās par katru punktu, jo skatās tik daudz cilvēku, nevar urbināt degunu – vismaz jāskrien, jācenšas kaut ko darīt.”