Šķiet, mūsu sabiedrība ir apmetusi vienu attīstības spirāles loku kolektīvajā apziņā. No plakātiskās «tautu draudzības» dogmas LPSR uz tās noliegšanu, izceļot savu un citu nacionālo egoismu, un tagad nāk atpakaļ pie idejas, ka draudzēties vajag - ja ne tautām, tad vismaz cilvēkiem savā starpā.
Ļoti cerams, ka humānisma atmoda pretstatā nacionālajam naidam nenāk par vēlu. Idejas, kuras vēl deviņdesmito gadu vidū tika uzskatītas par marginālām, braši ieņem politiskās dzīves centru. Esam aizspēlējušies par tālu. Kā referenduma kaislību atskaņa no visām pusēm nāk signāli par sadzīviskiem kautiņiem, kur latvietis vai krievs ir dabūjis pa aci tāpēc, ka ir latvietis vai krievs. Šādas lietas sen nebija dzirdētas. Un jācer, ka Latvijas drošības dienesti, policija un pašvaldību policijas ir savu uzdevumu augstumos, nebāž galvu smiltīs, nenotušē bīstamus signālus, bet tur roku uz pulsa. Tomēr nekādi specdienesti vairs negarantēs mūsu drošību, ja sarkanbaltsarkanās lentītes un Gregora lentītes rotās atrotītus kreklus rokās, kas dauza viens otra seju. Diemžēl uz to pusi velk virtualizētās kolektīvās pārliecības, kurās iestigusī indivīda psihe Otrā pasaules kara laiku pārdzīvo tā, it kā to būtu piedzīvojusi pati.
«Tie, kuri dala cilvēkus pēc nacionalitātes, un tas ir galvenais viņu prioritāšu skalā, nevis personība, viņiem dzīvē ir kaut kāda psiholoģiska trauma,» teic mana kolēģe Alla Petropavlovska. Vai tādu cilvēku ir maz? Baidos, ka jau pārāk daudz, - un šī trauma nav nekāda nejauša psiholoģiska nenormālība, bet ideoloģija, kura Latvijā ir nomainījusi komunistisko ideoloģiju un kuras vārdā tagad jau nereti aicina ieviest cenzūru.