Rodas iespaids, ka par «miglas aizsegu» Valsts prezidents dēvē kādu stereotipizētu ideoloģiju, kas noslēpj realitāti aiz tās. Iespējams, arī Latvijas politiķu nespēju saskatīt realitāti, ko slēpj šis miglas aizsegs.
Grūti neieraudzīt, ka lielākās ideoloģiskās konstrukcijas, kas tiek īstenotas praksē un ietekmē reālo dzīvi, bieži ir Eiropas Savienības direktīvas un to akla pildīšana.
«Pirmajā septembrī, kad būs brīvais elektrības tirgus, neviens nesaka, ka tas maksās ievērojami dārgāk nekā šodien. Par to jau būtu jāinformē, lai cilvēki gatavojas, ka mums būs brīvais tirgus, skaidri apzinoties, ka kopējā maksa būs ievērojami lielāka nekā šodien,» saka Andris Bērziņš.
Brīvais elektrības tirgus, par kuru runā Valsts prezidents, ir ES prasība, kas ideoloģiski pamatojas uzstādījumā par elektrības tirgus liberalizāciju, lai samazinātu cenu. Kas notiek praksē? «Ja mēs veidojam uz saviem diviem miljoniem institūcijas ar to pašu jaudu, ko veido 80 mlj. Vācija, mēs automātiski esam zem ūdens,» teic Andris Bērziņš.
Ideoloģizētajiem ES uzstādījumiem ir gluži praktiskas konsekvences, kas visiem nav vienādi izdevīgas. Par to runā Deivids Kamerons un Andris Bērziņš. Eiropas integrācijas forsētāji, protams, to neatzīst. Viņi saka, ka ir pareizi domāt, ka ES direktīvas un politika vienādi ir visu ES valstu interesēs, kas acīmredzami nav.
Teorijā elektrības tirgus liberalizācijai vajadzētu samazināt elektrības cenu patērētāja interesēs. Tā taču tiek pamatota ar to, ka monopoli skrullē cenas, bet tirgus tās samazina. Praksē Latvijā vai Bulgārijā cenas iet debesīs. Jo notiek cenu izlīdzināšanās ar valstīm, kuru tirgū elektrības cenu nosaka krietni turīgāka patērētāja maksātspēja. Latvijas divu miljonu vietējā tirgū energosistēmas sadalīšanas tehniski ekonomiskā efektivitāte ir stipri apšaubāma. Tomēr tas nevienu neinteresē, jo ES prasība tiek izpildīta kā neapspriežama un obligāta.
Vienlaikus cilvēkiem, kuru uztvere atrodas prezidenta pieminētajā miglas zonā, nav nekādu problēmu apgalvot, ka elektrības cenas tiek celtas tādēļ, lai elektrība kļūtu lētāka.
Prezidents Bērziņš par to nerunā, bet caur ES direktīvām bieži tiek uzspiesta politika, kas nav izdevīga Latvijai, to pamatojot ideoloģiski. Dažkārt tā tiek motivēta ar ES līdzfinansējuma palīdzību. Mēs esam gatavi būvēt pat dārgas un nevajadzīgas infrastruktūras būves tikai tāpēc, lai saņemtu ES finansējumu. Bet ar to programmējam savu ekonomiku atpalicībai un nekonkurētspējai ilgtermiņā.
Ziemeļos no mums ir tikai Igaunija un Somija. Austrumos - Krievija, Ķīna un puse pasaules. Mums ir vajadzīgs attīstīt dzelzceļu austrumu - rietumu virzienā, kas mums nesīs nodokļus un naudu. Bet mēs būvēsim ziemeļu - dienvidu virzienā, jo mums lielākā gudrība šķiet «izmantot ES līdzfinansējumu». Tā ir gudrība, bet ne vienmēr mūsu.
Prezidents Bērziņš, galīgi nebūdams eiroskeptiķis, aicina skatīties uz faktiem un domāt reāli. Tas ir aktuāls aicinājums, kamēr te vēl kāds ir.