Arī mēs neesam iepazīstināti ar valdības plāniem par nacionālo interešu aizstāvību, par nacionālās valsts attīstības scenārijiem, kaut vai vienu scenāriju, kā Latvija attīstīsies pēc pilnīgas iekļaušanās Eiropas Komisijas un Eiropas centrālās bankas politekonomisko lēmumu zonā. Tomēr Latvijas Zaļā partija neatbalstīs referenduma rosināšanu. Trauslajā ekonomikas atlabšanas situācijā neveiksmei lemtas iekšpolitiskās cīņas, lai pieaudzētu reitingus vai ietirgotu gabaliņu varas, ir drauds valsts ekonomiskajai stabilitātei kopumā un apdraudējums Latvijas cilvēkiem. Visiem, kuri par politiķu ambīcijām un nekompetenci jau ir samaksājuši dārgu cenu.
Valdības uzstādījums ir, ka eiro "ieviešana kā mērķis Latvijai ir labi kalpojis krīzes pārvarēšanā un eiro labi kalpos valsts tālākā izaugsmē". Ka Māstrihtas kritēriji ir izpildīti un unikālais brīdis jāizmanto. Aiz gludajām frāzēm jālasa, ka 40% zem nabadzības sliekšņa riska dzīvojošo un 300 tūkstošu aizbraukušo ir palīdzējuši radīt pareizās skaitļu kombinācijas makroekonomikas tabulās. Bieži necilvēcīgi smagie darba apstākļi un zemās algas ir radījuši daļas uzņēmumu eksportspēju, konkurējot ar augstākām tehnoloģijām un vēl zemākām darba spēka izmaksām.
Nacionālo interešu debates aprobežojas ar deklaratīviem, dzejiskiem vai pat fanātiskiem paziņojumiem, ka tā ir vienīgā iespēja NATO dalībvalstij iegūt drošību, ietekmēt pasaules ekonomikas un politikas līderu lēmumus vai saglabāt latviešu valodu. Katrs, kurš izsaka iebildumus vai šaubas, automātiski ir nodevējs, politisks populists, komunists un tā tālāk.
Aiz pompozā skaļuma valdība slēpj faktu, ka patiesībā tai nav izvērtējuma par alternatīviem scenārijiem. Vienīgais plāns B ir lata atsaiste no eiro un devalvācija ar tai sekojošu neizbēgamu pāris gadu ekonomisko krīzi. Valdības vadītājam, kurš kārtējo reizi visās problēmas var vainot iepriekšējās valdības, vienlaikus slavējot Latvijas bankas to pašu gadu kuslajiem mēģinājumiem ierobežot inflāciju, vajadzētu pietikt drosmes atzīt, ka viņa valdību laikā simti cilvēku, daži pat ar 100 tūkstošu latu lielu algu, ir akurāti pildījuši starptautisko aizdevēju diktētus uzdevumus un nav vērtējuši nacionālas valsts intereses. Rūpējušies par lata dizainu, nevis valsts nacionālās valūtas izmantošanu valsts nacionālo interešu aizstāvībai un pārstāvībai.
Pāreja uz eiro ir valdošās koalīcijas lēmums – katras no koalīcijas partijām un katra tās biedra lēmums. Šādas tiesības koalīcijas partijām deva vēlētāji vēlēšanās, kurām Latvijā bija jānes tiesiskums, caurspīdīga lēmumu pieņemšana un valsts interešu stādīšana augstāk par personiskajām. Valdībai un to veidojošām partijām ir jāuzņemas atbildība par to, ka Latvijai nozīmīgs vēsturisks lēmums tiek pieņemts ja ne pret lielas daļas Latvijas cilvēku gribu, tad pastāvot reālām šaubām par šāda šodienas lēmuma atbilstību valsts interesēm. Jāuzņemas atbildība par to, ka šo šaubu iemesls ir lēmumu pieņemšana šaurā koalīcijas padomes lokā, relaksētie koalīcijas partneru paziņojumi, ka vispār jau eiro ir tikai premjera un viņa partijas galvenais mērķis, bet ja jau viņi tik ļoti grib un pretī iedod kādu amatu vai drusku budžeta naudas, tad lai jau tā notiek. Jāuzņemas atbildība par aukstasinīgi nekaunīgiem paziņojumiem, ka eiro propagandas pasākumu kopums ir normāla komunikācija.
Tieši publiskās uzstāšanās un paziņojumi lēmumu par eiro ieviešanu ar nākamo gadu ir šo racionāli un pragmatiski pieņemamo lēmumu pārvērtušas par "ģeopolitisku izvēli". Valdība, koalīcijas partiju biedri un dažādi eksperti tā vietā, lai uzturētu diskusiju par ieguvumiem un zaudējumiem, agresīvi izmanto augstākā līmeņa demagoģiju par valsts attīstības kursa maiņu, rubli 2020.gadā un citām apokaliptiskām ainām. Viņi ir konstruējuši tādu realitāti, kurā ir viegli ignorēt pretēju vai atšķirīgu viedokli. Aizrautīgi iznīcinot politiskos oponentus, mūs visus iesprostojuši šīs uz puspatiesībām, sīkākiem un lielākiem meliem būvētās realitātes slazdos. Jo, pēc visiem skaļajiem paziņojumiem, referendums par eiro ieviešanas datumu vairs nevar būt referendums tikai par datumu, tas tiešām var būt referendums, kas var apdraudēt Latvijas iekšpolitisko un ārpolitisko stabilitāti. Jau referenduma pieteikums nozīmētu iespējamu konstitucionālu krīzi un noteikti vēl pamatīgāku iekšpolitisku haosu.
Valsts stabilitātes vārdā es aicinu nolikt malā ambīcijas "izsist" no šīs situācijas politisko kapitālu. Aicinu reāli paskatīties tālāk par eiro ieviešanas datumu – galu galā mūsu vadošās finanšu iestādes ir atzinušas, ka pēdējos gadus neīsteno nekādu nacionālo interešu noteiktu politiku. Valdība ir atzinusi, ka tai nav cita plāna, kas sniegtos tālāk par šī gada 31.decembri. Vismaz valsts attīstībai plāna nav. Nav pat saprātīgu ideju situācijai, ja Latvija tomēr, par spīti visām pūlēm, nesaņem uzaicinājumu pievienoties eiro zonai.
Šādā situācijā demokrātiskā valstī būtu loģiski rosināt referendumu. Bet ne "tiesiskajā" Latvijā. Zaļā partija neiesaistīsies šodienas bezjēdzīgā kautiņā dubļos. Ir skaidrs, ka valdības rīcībā ir milzīgi resursi – bez konkursiem noslēgti propagandas līgumi, eksperti, kas jau atraduši tiesiskus pamatojumus, iespēja sabiedrības dienaskārtību aizpildīt ar bezgalīgiem filozofiskiem pārspriedumiem par algām, kontracepciju, seksuālo minoritāšu tiesībām. Publiskā telpa slīkst oficiāli un neoficiāli izplatītos propagandas materiālos un joprojām efektīvi darbojas citādāk domājošo iznīcināšanas mehānisms. Valdības pārstāvji ir cieši iecirtuši zobus kur nu kuram palaimējies – amatā, nākotnes karjeras iespējā, personiskajās ambīcijās. Nenotiek politiska diskusija, notiek karš par personisku izdzīvošanu vai varbūt pat iedzīvošanos uz Latvijas cilvēku un valsts nākotnes rēķina. Jo demokrātija un tiesiskums ir kļuvuši par izkārtnēm, ar kurām piesedz ko vajag – nekompetenci, savtīgumu, iztapšanu citu diktātam.
Aicinu skatīties tālāk par eiro un šodienu – šajā valstī pagaidām vēl notiek brīvas vēlēšanas, lai arī paveikts daudz, lai valsts administratīvais resurss nodrošinātu valdošo uzvaru katrās nākamajās vēlēšanās. Es esmu pārliecināts, ka Latvijas tauta jau vairs netic sacerējumiem par bezgalīgiem veiksmes stāstiem un Latvijas valsti nākotnē pie tik ļoti kārotā Eiropas Savienības vareno galda pārstāvēs cilvēki, kuriem pietiks drosmes cīnīties par nacionālas valsts interesēm un par saviem cilvēkiem.