Jēdzienam "reforma'' nav a priori jānozīmē kaut kā samazināšana, tomēr Latvijas līdzšinējā pieredze un daļēji arī objektīvā situācija visbiežāk to nozīmē. Ir nepieciešama "reforma", jo mēs "vienkārši nevaram to atļauties". Pieļauju, ka publikas vairākums Latvijas iespējas novērtē pietiekami adekvāti un attiecīgi varētu šo argumentāciju pieņemt, ja vien nebūtu kāds "bet". Tu nevari apelēt pie līdzekļu trūkuma nozarē X, ja sabiedrība ar šķebinošu regularitāti uzzina par nelietderīgiem tēriņiem citās "pozīcijās". Un nav no svara, ka aplami iztērētais ir relatīvi neliels salīdzinājumā ar nepieciešamajām summām, ka tas, tēlaini izsakoties, ir miljons, bet vajag simt miljonu. Vienalga cilvēki secina, ka no vieniem tiek prasīta piekāpšanās, paciešanās, turpretim uz dažiem tas neattiecas. Un tad tu vari kaut uz galvas stāvēt reformu skaidrošanas biežumā un dziļumā - nepārliecināsi. Citiem vārdiem sakot, Kučinskim ir jāgrib un jāmāk ne tikai "komunicēt'', bet arī "sist pa nagiem".
Vēl vairāk - sabiedrības uzmanības lokā nonākušiem tēriņiem pat nav jābūt klaji nepareiziem. Cilvēkiem, kuriem gadiem ilgi atgādina par naudas trūkumu, ir jāskaidro arī tādi izdevumi, kas varbūt pat ir nepieciešami (piemēram, vai valstij jāiegulda nauda enerģētikas vai transporta projektos). Pretējā gadījumā ir risks saskarties ar neizpratni un salīdzinājumiem ("tam viņi naudu atrod...").
Vēl viena tradicionāla nepilnība politiskās elites argumentācijā ir nemācēšana (kas varbūt izriet no nezināšanas, bet tad vēl sliktāk...) plānotās izmaiņas «noenkurot» laika rāmī. Kaut ko nepatīkamu pieņemt, kaut ko vēlamu gaidīt ir komfortablāk, ja tev paskaidro, ka, piemēram, šī jaunā nodeva ir terminēta (gads, divi, trīs), ka finansējuma palielinājums būs nevis kaut kad abstrakti "situācijai tautsaimniecībā uzlabojoties", bet nomērāmu rādītāju (budžeta ieņēmumu palielinājums par X procentiem vai tml.) gadījumā. Ir mēģinājumi izlīdzēties, nosaucot budžeta t. s. prioritātes, tomēr baidos, ka lielai sabiedrības daļai skaidrība tāpēc nerodas: ir it kā puslīdz skaidrs par daudz piesaukto finansējuma drošībai palielināšanas grafiku, bet citu nosaukto prioritāšu (veselība, izglītība) gadījumā nav deklarētā sasaistes ar naudu. Te, protams, jāvairās no pārāk optimistiskām prognozēm vai vienkārši bezatbildīgiem solījumiem, tomēr kopumā kaut kas strukturētāks par burvīgi nekonkrētajām, parasti piesauktajām "budžeta iespējām" ir iespējams.