Prasme būt tolerantiem ir svarīga tad, kad pie svinību galda sapulcējas draugi, radinieki vai kolēģi ar atšķirīgiem uzskatiem, jo bez iecietības svētki var pārvērsties par politisko, sociālo vai reliģisko cīņu lauku, un cilvēki, kurus vieno draudzība, radniecība vai profesionālā sadarbība, kļūt par nikniem pretiniekiem.
Atgādināsim katrs sev arī to, ka nav vienīgā pareizā Ziemassvētku pavadīšanas modeļa. Kādam ir bērni, kuri gaida Ziemassvētku vecīša ierašanos, un ir svarīgi to viņiem noorganizēt. Kāds cits Ziemassvētkos vēlas apliecināt piederību kristīgajai pasaulei un apmeklēt baznīcu. Ir pilsētnieki, kuri svētkos brauc uz laukiem, lai būtu tuvāk dabai, un laucinieki, kuri gada noslēgumu velta kultūras baudīšanai Rīgā. Vēl kādam jāuzņem ārvalstu viesi, kuri grib redzēt īsti latviskas tradīcijas. Ir arī cilvēki, kuri paši izmanto svētku brīvdienas ārvalstu ceļojumam, bet vēl kādam ir darbs tādā jomā, kad svētkos ir jāstrādā. Atcerēsimies to, un didaktiskā tonī nepamācīsim, kā citiem jāpavada svētki, jo situācijas, apstākļu sakritības un vēlmes katram ir savas.
Tolerance ir svarīga arī plašākā mērogā, vērtējot procesus sabiedrībā. Te nav runa par tādu izkariķētu politkorektumu, kad cilvēki neizsaka savu viedokli bailēs kādu aizvainot un vienlaikus paši sevī kultivē aizvainojuma sajūtu. Nav runa arī par to, ka vajadzētu ignorēt problēmas. Taču ir svarīgi tās apspriest toleranti.
Nesen sociālajos tīklos negāciju vētru izraisīja Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja Eurostat publiskotie dati par mājsaimniecību materiālo labklājību dalībvalstīs. Faktiskā individuālā patēriņa (starptautiski lietotais jēdziens angļu valodā – actual individual consumption, saīsināti, AIC) līmenis ES 2024. gadā ir svārstījies no 72% līdz 146% pret ES vidējo līmeni, kas šajā metodikā ir 100.
Apjomīgākais individuālais patēriņš bijis Luksemburgā, Nīderlandē un Vācijā, bet niecīgākais – mūsu valstī. Tuvu Latvijas zemajam līmenim ir arī Ungārija, Bulgārija un Igaunija. Pēc šiem datiem, pērn Lietuvā AIC bijis daudz augstāks nekā abām pārējām Baltijas valstīm, turklāt mūsu dienvidu kaimiņzeme apsteigusi Poliju, Portugāli un vēl dažas valstis.
Protams, mums, Latvijas iedzīvotājiem, šie dati neglaimo, taču ar agresīvu retoriku, ka vainīgi politiķi, ierēdņi, biznesa līderi vai kādas citas sabiedrības grupas pārstāvji, labklājību neuzlabosim. Drīzāk būtu vērts analizēt to, ko ekonomiskajā jomā gudrāk ir darījusi mūsu kaimiņvalsts Lietuva.