Pieņemsim, ka to nosapņoju, tomēr vai tik nebija tā, ka Saeimas deputātu grupu Tibetas atbalstam mēģināja aizstumt prom no Tautsaimniecības komisijas telpām, lai, dievs nedod, kādam nerastos iespaids, ka tikšanās ar tibetiešiem notiek pusoficiālā līmenī? Un vai nebija tā, ka tikšanos ar Tibetas pārstāvjiem stundu pirms norunātā laika tomēr atteica Tiesībsarga birojs? Šāda ākstīšanās notiek ne jau pirmo reizi - ierastā oficiālā vervelēšana par cilvēktiesībām, demokrātiju utt. beidzas ikreiz, kad kāds gudrinieks sāk baidīt citus ar Ķīnas iespējamo nepatiku pret kontaktiem ar tibetiešiem. Un ar to, ka šī iespējamā nepatika var apdraudēt ārkārtīgi apjomīgo Latvijas eksportu uz Ķīnu.
Traģikomiskais šajās situācijās ir tas, ka pašmāju liekulības izcilnieki baida sevi un citus ar pamatīgi novecojušu informāciju. Proti, desmitgadēm kopš Tibetas okupācijas ejot, tibetieši ir sapratuši, ka neatkarību neiegūs, un vēlas vien autonomiju, vien to, ko pašas Ķīnas konstitūcija un likumdošana it kā garantē. Respektīvi, nav runa par to, ka apsēšanās pie viena galda ar tibetiešiem nozīmētu atbalstu Ķīnas kā valsts nedalāmības principa pretiniekiem, separātistiem. Paši Tibetas pārstāvji savu politiku sauc par Vidusceļu (vidusceļš starp neatkarību un asimilāciju), informācija par to ir viegli pieejama, ja vien to kāds vēlas iegūt. Tomēr neliekas, ka vēlas. Pat ja mūsu dārgie sabiedrotie amerikāņi, kuri taču ir paraugs ārpolitikā, ir krietni aktīvāki tibetiešu likteņa atvieglošanas jautājumos (atkārtošu - autonomijas, nevis neatkarības) - attiecīgi mēs arī varētu patrīcināt balstiņu kaut kur viņiem fonā -, mūsu amatpersonas ir tik gļēvas, ka nedara pat to.
Attieksme pret tibetiešiem kārtējo reizi liecina, ka elites domāšanas veids nav mainījies kopš okupācijas perioda. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā Latvijas Zinātņu akadēmijas izdevniecība aizkavēja Latviešu literatūras vēstures sestā sējuma izdošanu, jo nevarēja saprast, vai nevajadzētu no tā izmest Čaka dzejoli par Ļeņinu un latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Redziet, problēma bija tā, ka vārsmojumā revolūcijas varonis ar strēlniekiem tiekas Jāņos, bet Jāņi, paši saprotat... Savukārt grāmatas Latviešu virtuve redaktore tolaik "Jāņu sieru" nomainīja ar "Lauku sieru". Katram gadījumam. Ja nu kas. Pusgadsimts pagājis, neredzu atšķirību.
Ko mēs, šādi uzvedoties, ceram panākt? Ja mēs izturamies liekulīgi pret citiem, tad kādas mums tiesības piktoties, ja tā, iespējams, izturas pret mums? Ja mēs tik viegli aizmirstam, kas ir dzīvošana apspiestībā, vai tas arī nenozīmē, ka gluži viegli pieņemsim ierobežojumus un pazemojumus, ja kaut kas mainīsies, smalki izsakoties, ģeopolitiskajā izkārtojumā?