Es pajautāšu tā skolnieciski, jo mani tiešām interesē svaigs skats uz jaunākajiem partiju reitingiem – kas jums tajos šķiet mulsinošs, pārsteidzošs vai varbūt neloģisks?
Tas, kas šajos reitingos ir stabils, ir neizlēmušo un to, kuri nepiedalīsies, skaits – kopumā aptuveni 40%. Otrs, kas ir pieminēšanas vērts – Jaunās Vienotības (JV) pazaudētie 2,5%. Nebūsim sīkumaini, skaitot precīzus procentpunktus! (JV atbalsts no 8,3% novembrī nokritis uz 5,9% martā – red.)
Ne tikai tas, ka viņi ir piedzīvojuši tādu reitingu kritumu, bet tas viņus ir ierindojis gan zem koalīcijas partneriem Progresīvajiem (6,9%), gan zem bijušajiem koalīcijas partneriem Nacionālās apvienības (6,4%) un Apvienotā saraksta (6%), kā arī zem Aināra Šlesera Latvija pirmajā vietā (8,9%) un Jūlijas Stepaņenko Suverēnās varas (6,2%). Sanāk, ka zemāk par JV ir vēl tikai ZZS (4,7%) un Alvja Hermaņa Mēs mainām noteikumus (2,1%). Pazemojoši!
Stingri ņemot, tas pārsniedz statistiskās kļūdas robežas, tātad tas JV kritums tiešām ir reāls un patiešām vērā ņemams. Ja es paskatos uz iepriekšējiem reitingiem (kopš vēla rudens Latvijas sabiedriskā televīzija tos nebija publicējusi – red.), pēdējais JV reitingu uzplaiksnījums bija ap Stambulas konvencijas denonsēšanas laiku, bet JV šo atbalstu nespēja kaut kādā veidā konsolidēt, noturēt. Ja Stambulu ņem kā atskaites punktu, Progresīvie toreiz neguva nekādu uzrāvienu, tiesa, arī kritumu viņi kopš tā laika nav izjutuši. ZZS, kas varbūt cerēja, ka reitings nosvārstīsies uz augšu, kopš tā laika piedzīvo stabilu kritumu. NA, kas nedaudz nosvārstījās, arī turpat turas. Tagad mēs redzam, ka Stambulas efekts visticamāk ir izgaisis un partijas lielā mērā ir atgriezušās savos iepriekš fiksētajos atbalsta līmeņos.
Protams, mēs varam skatīties uz to secību, kādu reitingos ieņem partijas, un teikt: pirmie ir LPV, otrie ir Progresīvie utt., bet tās atšķirības starp partiju atbalstītāju daudzumu ir mikroskopiskas, un tas gan būtu jāpatur prātā. 6,9%, 6,4%, 6,2%, 5,9% utt., tātad viena procenta diapazonā ir piecas partijas! Tur jebkurš šķaudiens, jebkura kustība, un tā secība var samainīties. Līdz ar to runāt par šo reitingu uzzīmēto ainu kā par kaut ko ārkārtīgi skaidru un stabilu man vienkārši mēle negriežas. Tāpēc ļoti plaši apcerēt, kā tad tur tagad viss varētu izskatīties pēc vēlēšanām, būtu tikpat kā spēlēt kazino.
Bet tomēr – pat ja tas viss tieši šādi arī beidzas, kā to rāda reitingi vairāk nekā piecus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām, tad mūs sagaida ļoti sarežģīta nākamā Saeima. Bet es pieļauju, ka ne tas mūs šodien interesē, bet gan tas, kāpēc Hermanim ir tik salīdzinoši nedaudz, kāpēc Stepaņenko ir tā uzrāvusi augšā, kāpēc Stabilitātei un Saskaņai neko neizdodas izmainīt un par tādām lietām.
Jā, taisnība, tas viss ir ļoti interesanti, tomēr pabeidziet savu domu – kāpēc no šābrīža reitingiem nolasās ļoti sarežģīta nākamā Saeima?
Tāpēc, ka divas lielākās partijas ar lielāko mandātu skaitu, kā šobrīd izskatītos, – LPV un Progresīvie – ir savstarpēji nesavietojamas. Un ceturtā lielākā – Suverēnā vara – arī nav īsti koalīcijspējīga.
Respektīvi, ja Saeimas vēlēšanas tiešām būtu rīt, kā tiek uzdots šo aptauju respondentiem, mēs iegūtu divus pretpolus ar lielāko pārstāvniecību, kurus, kā citi vismaz šobrīd deklarē, nekādā gadījumā vai pie izvēles iespējas neredzētu kā savus sabiedrotos, un pa vidu būtu lērums ar partijām, kurām būtu mazāks un savstarpēji līdzīgs mandātu skaits. Un tad tām arī to koalīciju nāktos sadiegt, ja matemātika atļautu…
Jā, nu pirmajā tuvinājumā šķiet, ka ir NA, AS, JV, ZZS – kaut kas tāds, kas izklausās jau ļoti dzirdēts. Un tādas skaidri saprotamas alternatīvas šādai kombinācijai īsti arī nav. Jo pret Progresīvajiem, es domāju, būs iebildumi daudziem no partiju vides, tikpat daudziem būs iebildumi pret LPV. Par Suverēno varu es pat nerunāšu. Līdz ar to, ja patiesībā mums ir iespējama tikai viena koalīcija, tad mēs turpināsim muļļāties. Tas būs kaut kas līdzīgs Krišjāņa Kariņa valdībai, ko īsti gāzt nevar, kur pēdējiem spēkiem ir jāturas, kaut kā jāstrādā kopā, bet tas viss notiek ārkārtēji smagnēji. Un tad ir jautājums – vai tad, kad tas viss notiek un tā visa kombinācija būs atkal apnikusi, kurš spēs pamatot, ka kaut kas ir jāmaina un kāds ir jāmet ārā, un ko ņemt vietā – Šleseru vai Progresīvos? Bet patiesībā es nemaz negribu daudz prātot, kas tur īsti sanāks, jo to noteiks vēlēšanu rezultāti. Vēl jau ir vairāk nekā pieci mēneši, gandrīz pusgads, kura laikā daudz kas var notikt. Un īpaši svarīgi tas ir tāpēc, ka tās atšķirības partiju atbalstā, kā jau teicu, ir niecīgas, mikroskopiskas – no 6,9% līdz 5,9% – nu, kas tas ir? Daži respondenti turp vai šurp, un tā partiju secība jau ir mainījusies.
Man patika jūsu minētā līdzība par šķaudiena attālumu starp partijām. Bet tad jau ir jānotiek kaut kam lielam, lai tās atšķirības palielinātos.
Tur nav jānotiek kaut kam lielam. Paskatīsimies uz Suverēno varu – nekādu zemestrīci viņi nav izraisījuši, bet ļoti neatlaidīgi un konsekventi strādā pie tā, lai pārņemtu bijušos Saskaņas un Stabilitātes vēlētājus.
Un vēl neapmierinātos latviešus, kuri tic visādām sazvērestības teorijām.
Nu, tur viņiem sanāk ar Šleseru konkurence. Bet principā, es domāju, Suverēnā vara ļoti labi saprot savu pamatvēlētāju un uz to arī ļoti mērķtiecīgi strādā. Un, es domāju, tas, ka viņi no ļoti maziem procentiem ir izauguši līdz 6,2%, parāda, ka šāds mērķtiecīgs darbs strādā.
Alekseja Rosļikova Stabilitātes izšķīšana arī noteikti palīdzēja.
Saprotams, ka viņiem ļoti palīdz Stabilitātes iziršana un Rosļikova aizmukšana uz Baltkrieviju ir tāds liels krusts uz tā kapiņa.
Tomēr visdrīzāk jau nebūs tā, ka tiks novilkta trekna sarkanā līnija pret Stepaņenko, bet pret Šleseru – tikai tāda maiga daudzpunkte. Un tas viņa brauciens pie nu jau zaudētāja Orbāna, kuru atbalstīja kā Putins, tā Tramps, gan jau nepalīdzēja LPV no šīm sarkanajām līnijām pret sevi izvairīties…
Nē, es domāju, ka kopumā, no tādas stratēģiskās pozicionēšanās viedokļa raugoties, tas viņa brauciens uz Ungāriju atbalstīt Orbānu priekšvēlēšanu kampaņā nemaz tik pretrunīgs nebija. Jo, nu kā, Šlesers nepozicionē sevi kaut kādu Krievijas draugu – "taisīsim biznesu" utt. Tagad ir uzsvars uz arābiem.
Tas, ka fonā Šlesera braucienam nāca telefonsarunu ieraksti par Orbāna režīmu kā tādiem Kremļa spiegiem un pakalpiņiem Eiropas Savienībā, tomēr arī apzīmogo.
Nē, nu kā, Šlesers sevi pozicionē kā tādu krietnu tradicionālo vērtību aizstāvi Latvijā un, kas nav mazsvarīgi, izvairās no tādiem acīmredzamiem prokremliskiem Saskaņas pārbēdzējiem. Es teiktu, ka viņš ir diezgan izvēlīgs. Līdz ar to viņš cenšas kratīties vaļā no tās savas pagātnes un pārtapt par, kā jau arī pats partijas nosaukums apliecina, par tādu kārtīgu trampistu. Un kārtīgam trampistam aizbraukt pie Orbāna kopā ar līdzīgi domājošajiem ir tāda faktiski identitātes stiprināšana. Līdz ar to cilvēki, kuriem ir tuvas šīs idejas, visticamāk, LPV redz kā vienu no savām top izvēlēm.
Bet mēs jau zinām, ka Kremļa virziens šķeļ konservatīvos.
Bet mēs jau šobrīd runājam par to, ka Šlesers sevi mēģina padarīt par koalīcijspējīgāku. Un šie soļi ir vērsti tieši uz to, lai ar viņu runātu, kas citos apstākļos nebūtu iespējams. It īpaši situācijā, kad Saskaņa ir sairusi un Stabilitāte ir beigusies, un Stepaņenko faktiski pārņem austrumslāvu radikālāko galu, Šlesers kaut kā klusiņām mēģina pievākt to mērenāko galu, tādā veidā nonākot tiešā konkurencē ar Saskaņu.
Nu, jo trakāks fons, es te domāju – Stepaņenko, jo Šleseram vieglāk izskatīties pieņemamam. Bet tad jūs ticat tai latviešu vēlētāja biedēšanai ar savādo, manuprāt, nereālo konservatīvo koalīciju, kur būtu partijas, kuras izgaismoja un apvienoja vēlme denonsēt Stambulas konvenciju, un Šlesers, tātad – izņemot JV un Progresīvos?
Nē, to nevar izslēgt. Ļoti būtiska loma tur patiesībā būs Apvienotajam sarakstam un savā ziņā arī Nacionālajai apvienībai, jo bez AS šāda konstrukcija, manuprāt, matemātiski neveidojas. Skaidrs, ka arī NA ir ļoti būtisks elements šajā matemātikā, bet tur, es pieņemu, šādos brīžos pietiekami ietekmīgs varētu būt nacionālais elements. Mēs jau šobrīd nezinām, kāda būs NA pēc tam, kad tur vairs nebūs Raivja Dzintara. Un tas nav pārmetums, tā ir fakta konstatācija. Jo viņi šobrīd nekādus fundamentālus lēmumus, izņemot par Stambulas konvenciju, nav pieņēmuši, nekādu citu īsti lakmusīgu lēmumu tur īsti nav. Jāskatās, kā šī partija turpmāk darbosies, kādi spēki tur gūs pārsvaru. Ne velti gada nogalē klīda stāsti par to, kā būtu, ja Rīgas domes koalīcijā Progresīvie tiktu nomainīti pret Šleseru, kas gan beidzās bez rezultāta. Ja šāda diskusija patiešām NA iekšienē ir bijusi un partija ir nosliekusies uz to, ka "mēs to nedarām" vai vismaz "līdz vēlēšanām mēs to nedarām", tad acīmredzot kaut kāds stratēģisks redzējums tur ir par šīm lietām un tādā izpratnē partija ir saglabājusi uzticību savām līdzšinējām vērtībām. Tas, protams, negarantē, ka tas viss tā turpināsies. Bet katrā ziņā ir jāredz un jāsaprot, kā NA darbosies jaunās vadītājas Ilzes Indriksones vadībā.
Jūs teicāt, partijas cita no citas šajos reitingos atrodas šķaudiena attālumā. Bet tās svārstības reitingos jau arī ir tādas diezgan līdzenas, ne pēkšņi dramatiskas, kas liek domāt, ka nav tā, ka aptaujātie vēlētāji dramatiski reaģē uz kādu konkrētu lēmumu, rīcību un tas reitings aiziet lejā. Es to domāju tieši valdības partiju vērtējuma kontekstā, kur Progresīvie turas, acīmredzot uz uzticīgo ideoloģisko vēlētāju pamatbāzes, kuriem kaut kādi airBaltic un Rail Baltica skandāli vispār neasociējas ne ar viņu partiju, ne ar konkrētiem tās politiķiem. Savukārt JV un ZZS tie reitingi grūst. Un te būs interesanti paskatīties, kā koalīcijas partneri tomēr centīsies kļūt atšķirīgāki vēlētāju acīs.
Ja mēs skatāmies uz pēdējo divu gadu reitingiem, tad faktiski tādas dramatiskas svārstības vai vismaz labi samanāma reitingu krituma tendence drīzāk ir tikai Vienotībai. Tāda lejupejoša, ar nelieliem atsitieniem. Tomēr viņi ir visvairāk cietušie no esošās valdības partijām. 2024. gadu viņi sāka ar kaut kādiem nosacīti 8%, tad bija augšā lejā un tagad ir attapušies pie nosacīti 6%. Kas nav mazsvarīgi, šis nav stāsts tikai par vienu mērījumu. Tie 5,9%, kurus mēs tagad redzam SKDS jaunākajā aptaujā, tomēr ir tas līmenis, kuru mēs redzam arī citu aptauju veicēju mērījumos, tā ka šī nav tikai kaut kāda nejaušība. Savukārt ZZS arī ir bijuši diezgan stabili. Labi, viņi nav bijuši zem 5%, bet nav bijuši arī virs 10%. Turpat vien ap 5–6% viņi arī vibrē. Un arī Progresīvie stabili darbojušies ap 7%. Un šāda stabilitāte viņiem ir, lai gan viņi ir pastāvīgā mediju kritikā satiksmes jomas dēļ. Tas man liek domāt, ka šos vēlētājus motivē kaut kādi ideoloģiski apsvērumi, kaut kādi vērtību jautājumi un problemātiski momenti, bet stāsti par "Briškena pāli", "Sprūda dronu koalīciju" utt. viņus mazāk nodarbina. Taču par Vienotību to gluži nevar teikt – viņas reitingos kaut kādi atplūdi, kaut kāds atbalsta bēgums tomēr ir. ZZS – ne tik daudz. Un tas arī ir diezgan saprotami, ka Vienotība kā premjera partija ir galvenie cietēji, jo cilvēki vispirms raugās uz premjeru. Ja premjera darbība apmierina, tad arī viņa partijai ir ieguvums un pretēji – ja premjers ir švaks, tad arī viņa partija dabū pa mizu.