Karikatūra laba, tomēr tās skartā tēma patiesībā ir nopietna - kāpēc valsts uztver sabiedrību kā nesaprātīgus mazuļus un attiecīgi kā pret tādiem izturas? «Nebrauciet dzērumā!» - labi, lieku reizi atgādināt par sliktu varbūt nenāks, bet... «Uzmanieties no pārtikas ar beigušos derīguma termiņu!», «Pār ugunskuriem leciet uzmanīgi!». Ar svētkiem nesaistīto audzinošo kampaņu skaits ir vēl lielāks. Nez kur šo pamācību jaunrade aizvedīs? Līdz Ilfa un Petrova Divpadsmit krēslos lasāmo pamācību no PSRS divdesmito gadu laikiem - «Kārtīgi sagremojot pārtiku, tu palīdzi sabiedrībai»?
Kad sabiedrībai nepieciešams izskaidrot kādu politisku rīcību, piemēram, kādus lielus tēriņus vai būtisku reformu, daudzos gadījumos tas nenotiek vispār vai arī notiek pavirši un nepārliecinoši. Kad jābārstās ar banālām patiesībām, tad gan.
Protams, var teikt, ka sabiedrības vairākums šo pamācošo toni ignorē tāpat kā lielāko daļu no varas paustā. Tomēr jautājums paliek - kā vara redz iedzīvotājus? Un, ja uzskata par ik uz soļa pamācāmiem resgaļiem, kāpēc brīnās, ka cilvēkiem šāds tonis nepatīk, it sevišķi savienojumā ar to, ka pats «tētis» nebūt neizceļas ar saprātīgu uzvedību. Vara, kas aicina cilvēkus būt atbildīgiem, bet pati bieži tāda nav, izskatās dīvaini.
Tāpat kā tautu nevar vērtēt pēc dažiem indivīdiem, sabiedrības veselo saprātu nevar vērtēt, piemēram, pēc gānīšanās interneta komentāros vai atsevišķiem incidentiem. Taisnības labad jāsaka, ka paternālistiska attieksme raksturīga ne tikai politiķiem, bet arī masu medijiem, kuri cenšas iestāstīt, ka labāk zina, kas indivīdam vajadzīgs. To ēst ir labi, to - slikti. Ja jūs gribat būt veiksmīgs (starp citu - kā vērtējumā?), jums jādara tas un vajadzētu piestrādāt pie tā... Pilnvērtīgam, mūsdienīgam cilvēkam ir... Es nezinu, kurā reliģiskā tradīcijā ir balstīta šāda pārliecība, ka cilvēks nemācās no savām kļūdām, ka viņš a priori grib darīt muļķības. Protestantisms tas nav. Galu galā tā ir totalitāras domāšanas pazīme - uzskatīt, ka tu gan zini, kā ir pareizi, citi ne.
Īsi sakot, rodas sajūta, ka XXI gadsimta Latvijā mums mēģina uzspiest nedemokrātisku, savstarpējas neuzticēšanās un cinisma gaisotni. Ņemot vērā, ka laiki, maigi izsakoties, nav mierīgi, tā kļūst par problēmu, jo grūtības var pārvarēt, ja valsts pienācīgi novērtē savus pilsoņus. Nevar vienlaikus cilvēkam atgādināt, ka nevajag iekrist ugunskurā, un paģērēt, lai viņš apzinīgi maksā nodokļus, ilgtermiņa ieguvumu vārdā spēj pieņemt sev nepatīkamus lēmumus utt.